|
|
Monday, March 20th, 2006
| |
18:17
|
Es šo-dien ru-nā-šu zil-bēs,
As-to-ņās zil-bēs rin-di-ņā!
Va-kar ļo-ti foršs laiks bi-ja,
Diem-žēl es pat ne-iz-vil-kos
Lau-kā no mā-jas, slin-ko-ju,
Bet tas jau ir kā pa-ras-ti -
Es es-mu sliņ-ķe bai-gā, jā...
Nav vieg-li sa-ka-rī-gu ko
Uz-raks-tīt, ja jā-raks-ta tā.
Es ne-kad ne-bū-šu dzej-nieks!
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, March 15th, 2006
| |
12:18
|
Laiks ir jāizmanto.
Kad braucu ar autobusu, speciāli nesēdos kādā no brīvajām vietām, bet pacietīgi stāvēju, pieķērusies pie staba, un veicu vingrinājumu "kā divlatnieku ar dibenu var noturēt."
Nu, es ceru, ka jūs varat iedomāties, kā tas ir un man nav jāskaidro sīkāk:)
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, March 14th, 2006
| |
15:49
|
Man acis pilnas asarām,
Bet sirdī kaut kas dzied.
Man žēl par daudzām vasarām,
Ka lēnām `tas nekas` tā riet.
1) Es pārāk daudz runāju
2) Es esmu koncentrēta tikai uz sevi
3) Man negaršo biešu zupa
4) Es esmu forša tikai, ja vajag tādai būt
5) Izrādās, ka es nedaudz protu angļu valodu
6) Es vairs nelasīšu tik daudz grāmatu
7) Es šodien kārtīgi pieēdīšos
8) Es šodien ignorēšu 6. punktu un izlasīšu līdz galam iesāktās grāmatas
9) Man ļoti patīk baltie purvi un nopietnība
Un, pēdējais 10) Man ausīs ir pupiņas.
Es (8x) un man (6x).
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
15:45
|
Uz ielas atradu piecus latus, uzreiz aizgāju uz Tabaku namu un nopirku pīpi.
Nē, es nepīpēšu, tādus brīnumus, gan neceriet.
Nu, vismaz jums redzot, tas nenotiks nekādā ziņā.
Pīpe ir, tabakas nav, naudas arī nav, iebāzu pīpi somā, izgāju uz ielas un pie pašām Tabakas nama kāpnītēm mētājās lats.
Pacēlu, bet tabakai nepietika šā vai tā, aizgāju uz kafijas veikaliņu un nopirku kafijas pupiņas, sanāca apmēram simts gramu.
Izgāju uz ielas un daļu pupiņu iebāzu ausīs, tad, kā tāda trakā, sāku lēkāt, pupiņas bira uz visām pusēm.
Nepazīstams puisis man uzsauca : Ei, Tev ausīs ir kafijpupiņas!
Es atsaucos - Ei!
Ich habe Bohnen in die Ohren, Bohnen in die Ohren, Bohnen in die Ohren. Und schreit
auch alle Leute der hat Bohnen in die Ohren Bohnen in die Ohren.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, March 12th, 2006
| |
15:37
|
Mani nupat kā nosauca par meiteni, kas bagātiem puišiem uz kurpēm lej karstu apelsīnu sulu.
Es nevaru iedomāties, kāda vella pēc apelsīnu sula būtu jāsilda, tā garša noteikti atgādinātu karstu apelsīnu sulu, kaut gan karstu ne, drīzāk siltu.
Pretīgi siltu, jo apelsīnu sulu taču sildīt nav jēgas.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, March 10th, 2006
| |
11:33
|
Sēžu te darbā un man viss ir apnicis.
Man liekas, ka mājās jānopērk suns, lai vakarā, kad pārnāktu, kāds mani sagaida.
Nežēlīgi pret suni, es zinu, varbūt pat viņš sagrauztu manas lētās ūtrupes mēbeles, kā izrādīdams neapmierinātību, bet viņš vismaz būtu.
Un noteikti puika, saukšu viņu par Tipsi, ļoti superīgs vārds.
Labi, iešu strādāt, kāds ieradīsies, lai mani aizvestu pusdienās - laikam uz pankūkām, bet pēc tam - uz lekcijām.
Man riebjas vakara lekcijas, bet savādāk savienot ar darbu nevar.
Bez naudas jau nekur.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, March 9th, 2006
| |
20:58
|
Esmu iemīlējusies.
Viņš šodien mani sagaidīja pie universitātes ar dzeltenu narcišu pušķi, sabučoja degungalu un tā kā tāds īsts džentlmenis paņēma manu somu un kopā mēs devāmies uz viņa mājām.
Ko mēs tur darījām?
Lai nu paliek Jums noslēpumā tīts :)
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, March 8th, 2006
| |
19:45 - Stilu nedrīkst lauzt!
|
Kā jau parastā darbadienas rītā, sešos devos laukā no savas bloka mājās (nosaukt to par "savu" gan nebūs pareizi, jo man pieder tikai nieka 2 istabas), uzvilku savus siltos, lillā dūrainīšus, bet cepuri iebāzu somā. Ne jau nu tāpēc, ka ārā nebūtu auksts - stilu taču nedrīkst lauzt! Svēta lieta.
Soma man tāda apdriskāta, brūni pīta, vairāk piederīga vasarai, bet man ļoti mīļa, pietiekami ietilpīga man, juceklīgajai meitenei:) - es vienmēr visu aizmirstu mājās, drošības pēc neko no somas neņemu ārā (reiz es aizmirsu par šokolādes sieriņu, jautri pēc tam to ķepu iztīrīt ārā). Draugi vispirms griežas pie manis, ja tiem ko vajag, vakar viņi bija sašutuši, ka man somā nav drošības adatas - paskaidroju, ka diemžēl es ar tādām rīktoies nemāku un tāpēc līdzi nenēsāju, esmu tāda diezgan "neadvancēta."
Tātad, iznācu no mājas, cauri pagalmam izgāju uz ielas un nokļuvu iepretī 4. trolejbusa pieturai. Man nekad nav paticis iet pāri ielai, kur nav luksoforu vai zebru. Nu, es esmu tik bailīga, ka bieži vien nostāvu ielas malā vairākas minūtes, līdz pārdroši dodos, atvainojiet, skrienu pāri, lai izraisītu sašutumu autobraucējos. Vispār, ja notiktu pēc mana prāta, es liktu visu asfaltu nokrāsot baltās strīpās.
Ak, atkal jau aizrunājos, tātad man pretī slējās 4. trolejbusa pietura, 6 no rīta, par laimi, nav īpaši daudz mašīnu, tāpēc devos pāri, nostājos pieturā zem jumta, kaut nesniga un nelija - tas man tāds ieradums. Uzcītīgi lūkojos uz stūri, no kurienes parasti izbrauc ceturtais ragainis.
Jā! Esmu atnākusi tieši laikā - tur jau viņš redzams.
Ierausos iekšā, sameklēju divdesmit santīmus, kā jau čakla (haha) meitene devos pie sēdošā konduktora - sirma večukiņa ar baķenēm un ar vecmodīgām brillēm uz acīm - teicu labrīt un sniedzu naudu. Viņš izskatījās dikti norūpējies un īgns, ka es centos viņu uzmundrināt, pukojoties par šausmīgi auksto laiku, tad vēl kaut ko nomurmināju par dārgajām biļētēm, bet konduktors mani ignorēja. Ievēroju šiltīti uz krūtežas, rakstīts - Dmitrijs Šeškins, skaidrs, varbūt viņš nemaz latviski nerunā, izgāzos kā veca sēta:)
Nedaudz samulsusi nosēdos trolejbusa aizmugurē un knibināju savu mūžseno somu, līdz vienā no pieturām iekāpa riktīgs vecis ar pižiku galvā (nekad neesmu varējusi saprast šo cepuru jēgu), baisi resns un viņš, iedomājaties, nosēdās, pareizāk sakot, smagi nokrita uz krēsla blakus man, kaut trolejbusā bija brīvas tik daudzas vietas!
Tā nu braucām apmēram desmit minūtes, kad es pēkšņi salēcos - pižikotajam vecim iezvanījās telefons, bet visvairāk mani sabiedēja viņa dārdinošā balss.
ĀĀĻO! Ja v Troljik!
Jauki, es nodomāju, bet neko tālāk nepaspēju nodomāt, skaļā balss biedēja prom domas. Apmēram pusotru minūti viņš "sabļaustījās" ar otrā vada galā (tas tāds epitets) esošo cilvēku un, paldies Dievam, beidzot atskanēja jaukie vārdi : Davai, vstrechista! POKA!
Pēc pārdesmit sekundēm es izkāpu no trolejbusa un, jauki svilpodama un palēkdamies vien, devos taisnā ceļā uz gaļas paviljonu.
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|