"Šajā brīvdienās es biju divās ļoti skaistās ekskursijās.."
Tā es gandrīz gribēju sākt ierakstu. Bet. Rakstīt par ceļojumiem ir jāmāk, vai nu ļoti noderīgi (tas nozīmētu pierakstīt info par naktsmājām, kuģu attiešanas laikiem, vislieliskāko kotleti), vai arī ļoti aizraujoši. Man ir milzīga aizdoma, ka teksts, kura būtība ir 'ah, tas dabas skats bija tik skaists', ir pats par sevi garlaicīgs, jo visiem ir bijusi šī sajūta par šādu vai tādu dabas skatu. No tādas vispārīgas sajūtu izpausmes vajadzētu mācēt izlobīt sīkumus un specifiskos iemeslus, kādēļ tev, indivīdam X, tik ļoti patika dabas skats Y. Vai arī kādēļ indivīdam Z tik ļoti patika cilvēku izveidotās būves Z.
Mēģinot būt specifiskam, būtu jāpiebilst šis. Līdz ar robežu atvēršanu un iztikšanas pakāpenisko virzīšanos uz augšu, ceļojumos mani ņēma līdzi diezgan daudz - no braukšanas kopā ar kurpes sperošiem koriem uz norvēģu kalniem līdz Eiropas apbraukāšanai teltī par mammas dažu dienu komandējuma naudu. Līdzekļi tika prātīgi salikti kopā, lai visiem ģimenes locekļiem, arī mazākajiem (man!) būtu iespēja paplašināt savu redzes loku. Atceros, ka agrāk kafejnīcās pārāk negājām, bagāžniekā parasti stāvēja milzīga ēdiena kaste un pārāk daudz saldējumu es arī nemēģināju prasīt. Tās visas ceļošanas kultūras rezultātā viena no lietām, kas dod spridzinošu devu bounce! manai baltās meitenes grūtajai dzīvei, ir jaunas un patīkamas vides aplūkošana. As banal as that. Tā ir, lai gan man ir pārmetumi uzrakstīt vārdu savienojumu 'jauna un patīkama vide' (jo? jo man liekas, ka tas liek man izklausīties pēc tāda absolūti oblivious cilvēka, kuru interesē tikai patīkama vide. un es par to kaunētos un tā nemaz nav).
Un tagad, ārprātīgi specifiskās lietas un sīkumi, kuri man ir sagādājuši ilglaicīgu pozitīvu ietekmi šajās brīvdienās ir:
1. brauciens ar kuģīti par Gardas ezeru
2. Sāremā sala un Sāres bāka
1. Gardas ezerā visu laiku visapkārt ir tādi miglaini zili-lillā kalni, apmēram tādi, kādus var sev uz darba virsmas uzlikt windows xp operētājsistēmā. Starp tiem kalniem un viņus ieskaujošajiem mākoņiem bieži iespīd tādi skaidri atdalāmi saules stari. Tur es izdomāju, ka vajadzētu darīt divas ārprātīgi oriģinālas lietas - sacerēt klasisko mūziku, ko gan protams var arī ļoti labi darīt Rīgas dzīvoklī, un rakstīt kādu lielu akadēmisku traktātu. Viss sanāktu episki.
2. Sāremā, savukārt, ir lieliska, jo tai ir izdevies palikt patiesai pret vienu savu identitāti, tādēļ viņa ir ļoti konsistenta un Kantam būtu tīrais prieks noskatīties uz šo racionalitāti. Jau sākot ar brīdi, kad piebrauc pie pirmās ostas, uzreiz var saprast, ka turpmāk cilvēku veidotās būves būs lieliski saskaņotos balt-melnos toņos, jo iespējams, ja dzīvo vietā, kur tev apkārt ir tikai zila debess-jūra un zaļa mež-pļava bez pilsētu raibekļa, visi cilvēki uzreiz iemācās novērtēt tīru toņu un vienkāršu formu lietojumu. Būtībā es uzkāpu uz balta kuģa un visapkārt bija zila jūra, un man jau bija skaidrs, ka šis ir labi. Ja pabrauc tālāk, absolūti visur var sastapt krāsainas vienstāvu koka mājiņas ar baltiem lodziņiem. Tikai vienā mežmalā bija ķieģeļu māja un es tajā brīdī uzreiz aizvēru acis, so viss bija cool tik un tā. Izturētās būves iespējams uz mani atstāja tik labu iespaidu šobrīd arī tādēļ, ka apciemojot Krāslavu vai kādu citu Latgales pilsētu ļoti bieži skaistu koka māju estētiku burtiski izdrāza baltās ķieģeļu seštāvenes apmēram trīs metrus aiz jau minētajām koka mājelēm.
Bet pati lieliskākā vieta Sāremā ir Sāres bāka. Lai gan 6 gadu vecumā es ļoti saraudājos un atteicos kāpt viņā augšā, šodien es viņai piešķiru universālās Estētiskās būtnes atzinību kā mājai, kurā ir ideāla attiecība starp lietošanas vērtību un estētisko vērtību. Es ļoti novērtēju, ja var izdarīt, cik vien vizuāli maz iespējams, tai pašā laikā izpildot funkciju. Nav jau nekas pārsteidzošs, bet kamēr biju pie bākas mani visu laiku spridzināja doma par to, ka dzīvot tajā tornī ar milzīgu grāmatplauktu, datoru un vienu draugu būtu vareni, un man ļoti negribējās ticēt, ka man apniktu skatīties uz jūru no rītiem, vakarā un pēcpusdienā. Un vēl tur ķer latvijas radio.
pietiks.
Tā es gandrīz gribēju sākt ierakstu. Bet. Rakstīt par ceļojumiem ir jāmāk, vai nu ļoti noderīgi (tas nozīmētu pierakstīt info par naktsmājām, kuģu attiešanas laikiem, vislieliskāko kotleti), vai arī ļoti aizraujoši. Man ir milzīga aizdoma, ka teksts, kura būtība ir 'ah, tas dabas skats bija tik skaists', ir pats par sevi garlaicīgs, jo visiem ir bijusi šī sajūta par šādu vai tādu dabas skatu. No tādas vispārīgas sajūtu izpausmes vajadzētu mācēt izlobīt sīkumus un specifiskos iemeslus, kādēļ tev, indivīdam X, tik ļoti patika dabas skats Y. Vai arī kādēļ indivīdam Z tik ļoti patika cilvēku izveidotās būves Z.
Mēģinot būt specifiskam, būtu jāpiebilst šis. Līdz ar robežu atvēršanu un iztikšanas pakāpenisko virzīšanos uz augšu, ceļojumos mani ņēma līdzi diezgan daudz - no braukšanas kopā ar kurpes sperošiem koriem uz norvēģu kalniem līdz Eiropas apbraukāšanai teltī par mammas dažu dienu komandējuma naudu. Līdzekļi tika prātīgi salikti kopā, lai visiem ģimenes locekļiem, arī mazākajiem (man!) būtu iespēja paplašināt savu redzes loku. Atceros, ka agrāk kafejnīcās pārāk negājām, bagāžniekā parasti stāvēja milzīga ēdiena kaste un pārāk daudz saldējumu es arī nemēģināju prasīt. Tās visas ceļošanas kultūras rezultātā viena no lietām, kas dod spridzinošu devu bounce! manai baltās meitenes grūtajai dzīvei, ir jaunas un patīkamas vides aplūkošana. As banal as that. Tā ir, lai gan man ir pārmetumi uzrakstīt vārdu savienojumu 'jauna un patīkama vide' (jo? jo man liekas, ka tas liek man izklausīties pēc tāda absolūti oblivious cilvēka, kuru interesē tikai patīkama vide. un es par to kaunētos un tā nemaz nav).
Un tagad, ārprātīgi specifiskās lietas un sīkumi, kuri man ir sagādājuši ilglaicīgu pozitīvu ietekmi šajās brīvdienās ir:
1. brauciens ar kuģīti par Gardas ezeru
2. Sāremā sala un Sāres bāka
1. Gardas ezerā visu laiku visapkārt ir tādi miglaini zili-lillā kalni, apmēram tādi, kādus var sev uz darba virsmas uzlikt windows xp operētājsistēmā. Starp tiem kalniem un viņus ieskaujošajiem mākoņiem bieži iespīd tādi skaidri atdalāmi saules stari. Tur es izdomāju, ka vajadzētu darīt divas ārprātīgi oriģinālas lietas - sacerēt klasisko mūziku, ko gan protams var arī ļoti labi darīt Rīgas dzīvoklī, un rakstīt kādu lielu akadēmisku traktātu. Viss sanāktu episki.
2. Sāremā, savukārt, ir lieliska, jo tai ir izdevies palikt patiesai pret vienu savu identitāti, tādēļ viņa ir ļoti konsistenta un Kantam būtu tīrais prieks noskatīties uz šo racionalitāti. Jau sākot ar brīdi, kad piebrauc pie pirmās ostas, uzreiz var saprast, ka turpmāk cilvēku veidotās būves būs lieliski saskaņotos balt-melnos toņos, jo iespējams, ja dzīvo vietā, kur tev apkārt ir tikai zila debess-jūra un zaļa mež-pļava bez pilsētu raibekļa, visi cilvēki uzreiz iemācās novērtēt tīru toņu un vienkāršu formu lietojumu. Būtībā es uzkāpu uz balta kuģa un visapkārt bija zila jūra, un man jau bija skaidrs, ka šis ir labi. Ja pabrauc tālāk, absolūti visur var sastapt krāsainas vienstāvu koka mājiņas ar baltiem lodziņiem. Tikai vienā mežmalā bija ķieģeļu māja un es tajā brīdī uzreiz aizvēru acis, so viss bija cool tik un tā. Izturētās būves iespējams uz mani atstāja tik labu iespaidu šobrīd arī tādēļ, ka apciemojot Krāslavu vai kādu citu Latgales pilsētu ļoti bieži skaistu koka māju estētiku burtiski izdrāza baltās ķieģeļu seštāvenes apmēram trīs metrus aiz jau minētajām koka mājelēm.
Bet pati lieliskākā vieta Sāremā ir Sāres bāka. Lai gan 6 gadu vecumā es ļoti saraudājos un atteicos kāpt viņā augšā, šodien es viņai piešķiru universālās Estētiskās būtnes atzinību kā mājai, kurā ir ideāla attiecība starp lietošanas vērtību un estētisko vērtību. Es ļoti novērtēju, ja var izdarīt, cik vien vizuāli maz iespējams, tai pašā laikā izpildot funkciju. Nav jau nekas pārsteidzošs, bet kamēr biju pie bākas mani visu laiku spridzināja doma par to, ka dzīvot tajā tornī ar milzīgu grāmatplauktu, datoru un vienu draugu būtu vareni, un man ļoti negribējās ticēt, ka man apniktu skatīties uz jūru no rītiem, vakarā un pēcpusdienā. Un vēl tur ķer latvijas radio.
pietiks.
Komentēt