ja citi cilvēki man apkārt ir kā tonijs soprāno, pussy vai vismaz džimijs altiērī, tad es jūtos kā tonija soprāno dēls antonijs soprāno. kamēr citi ievāc parādus, tusē striptīzbārā, smēķē negantus cigārus un iekausta viens otru, es kā antonijs soprāno izvēlos pasēdēt mājās un paspēlēt playstation, iekost brokastu pārslas vai kādu šokolādi un mierīgi pārgulēt nakti mājās. antonijs reti uzķer jokus un atsauces uz mafijas dzīvi, kad saprot - tad to arī pasaka un jūtas par sevi ļoti lepns, ka tas ir izdevies. kad kādreiz viņam pa plecu uzsit kāds mafijas onkulis, antonijs jūtas ļoti labi un ir ļoti apmierināts par apkārtējo cilvēku izrādīto uzmanību. pārāk daudz ar savu tēvu vai ar sava tēva mafijas biedriem viņš neuzdrošinās runāties, viņš taču ir bērns. antonijam soprāno interesē mafijas notikumi, viņam noteikti nedaudz skauž, kad viņš iztēlojas, ko dara citi. bet vakarā viņš grib pie sava playstation un vakariņām.

Nē, nu patiesībā, playstation es nespēlēju un šokolādes man arī pārlieku negribas saēsties, mans ekvivalents tam ir nosacītā ģimenes dzīve, kura pēc būtības ne vienmēr ir lieliska, jo cik gan fantastiskas var būt datorspēles, ja tu tajā laikā teorētiski varētu būt striptīzbārā vai laist pa šoseju ar cigāru zobos. Bet dažreiz man tā patīk. Man kaut kādā mērā ļoti patīk lasīt priekšā bērniem hariju poteru un tad skatīties atbilstošo filmu. braukt nedaudz nožēlojamos riteņu braucienos uz 10 minūtes attālo ciema centru, visu ceļu motivēt braucējus 'mīties mīties mīties mīties!' un pēc tam apspriest, cik ļoti mēs esam noguruši. un tādas sarunas ar pārējiem, kad es tā māreni iesaistos ar kādu atsevišķi piezīmi. kad es nonācu līdz rakstīšanai, esmu jau iztukšojusi glāzi vīna un konstantā čakarēšanās man apkārt par to, cik viss ir 'nemaģiski' un kādi jūs esat 'vientieši' man jau sāk krist uz nerviem, bet. bet kaut kādā mērā te dienas vidū bija ļoti patīkami ar kopīgām filmām, ogu lasīšanu, ugunskura dedzināšanu, un galvenokārt sarunām par to, cik ārprātīgi uzjautrinoši sāk palikt bērni. khm. lul. mēs sākām sacerēt dzejoli.

bet. reizē ir sasodīti biedējoša iespēja pārvērsties par vienu no grūtsirdīgām ģimenes galvām. šobrīd es to varētu izdarīt mazāk kā divu dienu laikā. un tad vēl pielieciet klāt pisienu no visa pārējā bērnu taisīšanas čakara. bet tad, kad es skatos uz karmelu no soprānos, man ir viņas ļoti žēl - man ir žēl sievas, ar kuru ne vīrs, ne bērni nesarunājas un kura vispār nedabon seksu, pat no mācītāja ne. man liekas, ka no malas visi var redzēt viņas kļūdas - kāpēc viņa pati nesāk neko darīt ar toniju? un tad tā prastā mācība ir visu laiku skatīties uz sevi kā uz karmelu un teikt sev, ka pašam viss ir jādara, lai dabūtu to, ko kāro. (nu piemēram antonijam soprāno vienu reizi nedēļā būtu pa kluso jānočiepj mašīna un jābrauc uz badabing)