pievakarē un vienatnē sēdēju lielajā istabā ar vasaras logu atvērtu vaļā, blastoju sieviešu ritma un blūza hītus un tā kaut kā nonācu līdz filmai Factory Girl.

Sākumā, viss, kas rādās pa ekrānu ir Siennas Milleres skaistā zobu rinda, pareizā sejiņa, un vēl stāvgrūdām smēķēšanas (pēdējā lieta turpinās cauri visai filmai). Pēc tam ir kaut kāda popularitāte, mākslas taisīšana, narkotikas, tie paši zobi un vēl kārns vēders. Bet tad! hahā, tad tur parādās Bobs Dilans, kurš tēlo politisko mākslinieku un pilnīgu antitēzi seklajam Vorholam un vairākas reizes mēģina nomest Siennai Millerei nepareizo apziņu - kā gan jūs varat taisīt to sūdu, kad pasaule apkārt grūst kopā? un man liekas, ka tas ir forši, ka tur tāds tēls parādījās. Citādi tā filma būtu vienkārši tāda netīra izklaide, kur viss grozās tikai ap skaisto rūpnīcas meiteni un pretenciozo, bet tukšo mākslinieku, kuram vienkārši ir īstermiņa fiksācijas uz glītām lietiņām. Un kopumā man patīk Vorhola un Dilana tēzes/antitēzes attiecības, jo pēdējā laikā vienīgā un stiprākā mana sirdsapziņas balss runā tieši kā Bobs Dilans tajā filmā.

Nu jā, un beigās ir jāsaprot, ka Sienna Millere un Vorhols to visu darīja tikai tāpēc, ka viņiem bija psiholoģiskas problēmas. Tā kā kamēr dažiem būs sapistas bērnības, citus sabiedrība nepieņems, un pārējiem vienkārši būs gļuki, neviens īsti nesapratīs, par ko tieši Bobs Dilans mēģina runāt. Jo Sienna liekas, ka nevienu reizi neuzķēra Boba Dilana domu.