šodien sāku apsvērt cik briesmīga draudzene esmu.
Nav jau runa par to, ka citreiz neizturu un mēdzu komentēt par to,kā manuprat pareizāk ir jādzīvo, vai kādām jābūt pareizām attiecībām ar Dievu, vai pieminēt pat, ka otrs nepazīst pa īstam Dievu.. Tad es vēl speciāli provicēju cīniņus minot iemeslus, kas varētu būt pret tam, lai nebūtu kopā.

Ā. Un ja vēl ar to nepietiek, tad tikko sapratu, ka kopš manas pēdējās runas par bilžu šērošanu, pēdējās lietas, kas parādās viņa facebook ir tikai manis uzlikti linki.

Ņā, šitajā blogā (http://www.highexistence.com/my-radical-realization-about-self-love/) kko teica par to, ka ja cilvēks nemīl sevi, tad sabotē attiecības, jo zemapziņā domā, ka nav pelnījis mīlestību.
Vēl man ir variants, ka vienkārši daudz labāk jūtos - drauga labotāja, provicētāja, psihiatra lomā - nevis kā kāda draudzene. Un jo vairāk kāds atklājas, jo vairāk krītu virsū kko labot.

Ņā,
beigās būs tā, ka tā arī būs mana dzīve - kā šīs ceturtdienas vakars - sēdet bārā ar 35 gadīgam brīvām sievietēm, dzert vīnu, apspriest visus un dzīvi. Intelektuāli, bet ne piepilditi.