modeling my whole existence in a way I see as respectable and responsible in order to feel safe with

Nezinu kapēc, bet šodien gribās runāt par to, cik atbildīgi mēs esam – dzīvot tādu dzīvi, kādu mēs vēlamies.

Varbūt tas izklausās savādi, bet īstenībā tā ir patiesa māksla, kuru mēs apgūstam .. (īstenībā, kad tieši mēs to apgūstam, es nezinu, bet varu tikai Tev pateikt, ka sajutu to tagad – tāpēc arī šai brīdī dalos ar šo sajūtu.)

Kāpēc tas ir sarežģītāk kā no pirmā acu uzmetiena liekas:
1) Tāpēc, ka es nerunāju par visatļautību
2) Tāpēc, ka es runāju par svarīgu nošķiršanu un atpazīšanu. Nošķirt lietas, ko ārēji Tev ir iemācījuši gribēt, ieskaidrojuši iekārot un atpazīt, kas ir tas, ko patiesi vēlies, kam tu patiesi tici un vai aiz tā visa tiešām slēpjas tava tīra vēlme vai šis uzburtais tēls, ka tev to vajag.

Kaut kā vakarnakt esot ar Baibu bibliotēkā atguvu ticību tam, ko es mācos. Vienkārši skatoties videoklipus es spēju atsaukt atmiņā (vai varbūt vēlreiz piedzīvot) to sajūtu, kad tici, tam ko mācies, ka jūti zemapziņā, ka esi uz sava ceļa, ka pat ja beigās nesasniegtu augstākās virsotnes – Eiropas Parlmenta ieņemšanu vai Latvijas izglītības sistēmas pārveidošanu, es tomēr justos, ka piepildu savu sūtību – dodot iespējas, palīdzot sasniegt cilvēku pilnos potenciālus, kaut vai vadot personības pilnveidošanās kursus četrdesmitgadīgiem bezdarbniekiem.

Un nezinu kapēc, bet sagribējās dzīvot savu dzīvi. Zini kāda tā ir?

Es nezinu. Es tikai sāku nojaust, tāpēc tagad centīšos vairāk ieklausīties sevī. Varbūt beidzot sāku pieaugt, varbūt vienkārši lietas nāk īstajā laikā.

Es gribu dzīvot atgādinot sev tās prioritātes, kurām ticu. Kaut vai ja tās ir naivas cilvēku iedrošinošas teorijas. Es gribu noturēt kaut vai tik pēc iespējas ilgāk to motivācijas un lielāka mērķa sajūtu. Lai jau ražošanas un “reālā” dzīve man cenšas apgriezt spārnus, bet kamēr es noturēšu sevī šo sūtības sajūtu, šo ticību, ka varu ko mainīt, tik ilgi būšu uzvarētāja un tik ilgi arī būšu spējīga ko patiesi paveikt.

Un zini ko? Kad Tev ir ticība savai sūtībai, pazūd arī daudz nenozīmīgu un muļķīgu problēmu, ko radi savā galvā, lai aizpildītu to tukšumu.

Šodien lekcijā par Jaunatnes darbu, pasniedzējs ieminējās, ka jebkura no tēmām, par kuru jūties tiešām dedzīgs var ienest lielu ieguvumu tavam sniegumam.

Nogurumā no skolas video es aizklīdu uz youtubes piedāvātajiem video par kosmētikām, fast-food ēstuvēm, sabiedrībām un izvēlēm. (Jā, dīvaina netīša izvēle, bet tā nu gadījās)
Un es atcerējos, ka

#Jā, es pati tiešām esmu kādreiz kvēli vēlējusies ātro ēstuvju vietā dot priekšroku īstam ēdienam; un es tam ticēju.

# Un jā, es ticu, ka mazās izvēles mums var palīdzēt justies godīgiem pret sevi. Izvēlēties to, kam paši iekšēji vairāk ticam. Nopirkt pudeli, ko atkārtoti piepildīt ar ūdeni, nevis visu laiku dot ieguldījumu patērētaju sabiedrībai pērkot en-tās plastmasas pudeles un atbrīvojoties no tām.

#Un es vienmēr dziļi esmu ticējusi tam, ka sports ir milzu atslēga garīgi līdzsvarotai dzīvei.



Es gribu dzīvot tā, kā es ticu, lai manas vērtības nāk pirmās. Es vēljoprojām cenšos atgūt to ticību, ka cilvēki ir labi. Lai tā ir pirmā ticība, ar ko es tuvojos viņiem. Cenšos to praktizēt. Es neteikšu, ka tas ir viegli. Kaut kā to biju pazaudējusi. Vietā bija sajūta, ka viņi ir nosodoši, ka jāatstāj iespaids, ka viņi ir šādi un tādi. Es aizmirsu ticēt, ka visu pirmā virzība ir laba, ka esam kopā šai karā, katrs savā cīņā ar labo un ļauno vilku mūsos.

Baiba atgriezīsies volejbolā, es nopirku abonementu peldbaseinam un sporta nodarbībām.
Mīlu peldēt, varēšu zumbas un citas nodarbības apmeklēt. Jūtos tiešām iedvesmota.
Protams, sāku šaubīties vai nevajdzēja sevi izaicināt arī iet uz volejbolu. Galvā nāk argumenti, kā ir sevi jāizaicina utt, līdz saprotu, ka galvenais iemesls tam būtu tas, cik no malas prestiži tas liktos. Studē ārzemēs, ir universitātes pirmajā volejbola komandā utt, utt.

Sapratu, ka galvā atkal taisu sev reklāmu. Jādomā, kad beidzot beigšu censties sevi pārdot un vienkārši darīšu to, ko es vēlos, tad arī man būs tur laiks pievienoties. Bet tagad? Laiks gulēt. Man apkārt vēljoprojām valda milzu bardaks, tik daudz vēl neesmu mainījusies, bet jā – gribu iemācīties dzīvot sevis pašas dzīvi.

Un novēlu arī Tev, atrast savu iedvesmu, savu vēlēšanos vai vienkārši to, ko tev šobrīd vajag.

(modeling my whole existence in a way I see as respectable and responsible in order to feel safe within myself)

PS.

Un šeit vienkārši mazs video par izglītības sistēmu, varbūt Tev patiks.

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=zDZFcDGpL4U

:)jā, iekopēju blogu. daži loši mani brīdināja, ka manu blogu nelasot. tad nu tā, ļaušu jums palasīt, kā man sokas.