Ir tā, ka laikam esmu pamanījusies apslimt. Vai arī manam organismam ir dzimšanas dienu nepanesības sindroms.
Izturēju slimību un nostrādāju piektdienas un sestdienas maiņas. (Saprotot, ka laikam man patīk strādāt bārā, kad tas ir pārpildīts un nav laika, ir tikai jārīkojas.)
Tagad iekšēja sajūta, ka jāpaliek rītdien mājās un nevajag iet uz Universitāti. Savādi to saprast. Īpaši rēķinot, cik daudz būtu jāizdara (tai skaitā jāskaidrojas ar darbu, kapēc
man ir ieskaitīta 8 reizes (nepārspīlējot) mazāka alga kā pienāktos.
Gadās.
Šķiet savādi tam visam pa vidu nolemt palikt mājās. Bet varbūt tas ir izaicinājums, ko man grib Tētis uzlikt. Nejau ko sarežģītāku, bet iemācīties būt mierā, būt līdzsvarā, tad kad esi mājās
tad kad nav kur skriet vai slēpties. Iemācīties būt vienotai ar Viņu, tad kad tik viegli būtu paslēpties no visa seriālos vai vēl kkur... nē.
Vienotiība sākas šeit, apņemšanās sākas šeit.
Palasīšu rīt šo. C.S. Lewis runā par pelnu trešdienu http://booksbycslewis.blogspot.co.uk/2013/02/ash-wednesday-absurd-claim.html
Bet tagad ar labunakti, un mieru un apnemšanos tur, kur tieši šobrīd esat!
PS. Šodien ar Lietuviešu Ievu taisījām visādus ēdienus. Papildus pierastajiem ceptiem banāniem, sēnu mērcēm un kartupeļiem ar sieru.. pamēģinājām lūk šo:
http://www.thekitchn.com/healthy-snack-r
ecipe-5-ingredi-156571
Ļoti vienkārši, veselīgi.
http://youtu.be/4HOR4SBmaIQ (šī vakara noskaņa. skan, skan, skan. )
http://youtu.be/4HOR4SBmaIQ !!!
