Ja kāds varētu paskaidrot, aprakstīt vai saglabāt kādā veidā tās sajūtas, kas valdīja šonakt nakts vigīlijā.

Tā sasodīti spēcīgi.

Un teksts par to, ka kalni var pārvietoties un [akalni nodrebēt, bet mana mīlestība vienalga būs ar Tevi.

Lai arī kas, lai arī kā. Kaut kā sanāca sajust to, uz ko es cerēju. Kad saproti, ka nav vairs kāda īpašība vai kas ko upurēt, bet kad esi dubļu pika.

Tāda pavisam. Tāda, ko var vienīgi atdot pa visam.

Atdot pilnīgi un tad skatīties, kā Viņš to var pārveidot.

Tikai atgriezies atpakaļ, vairs nezini, cik ilgi to izdosies noturēt.

Gribas lūgt, lai iemāca neiztērēt sevi tukšajās cīņās, 

lai neizdodas tik viegli tevi apmānīt,

Uzticēt, ka nespēju saviem spēkiem galīgi neko, pat atdot Viņam vadību.

Lai Viņš vienkārši ierauga un pasargā, lai iemāca kā tas ir - izjust prieku un sajūsmu par dzīvi, ko Viņš mums deva maksājot tik augstu cenu.

Lai tas liktos normali atcerēties citus, bet viņos nepazaudēt sevi.

Lai izdotos neizteikt nevienu spriedumu, nevienu vērtējumu.

Pat pārmetums par to, cik kāds pārmet citiem ir nosodījums.

Tu neesi vērtētāja krēslā, un nemaz negribi tur būt.

Nedz par viņiem, nedz par sevi.

Godīgi sakot, es nezinu ko un kā darīšu.

Galīgi centīšos paļauties?