Dzīves svinēšana ir svarīgāka kā ierašanās darbā laikā.

Kārtējais jaukumrīts ar brāli, tikai iztiekot bez kafijas, jo veselībai kaut kā nepatīk pēdējā laika nekārtīgā ēšanneēšana un negulēšana.

Un ir piektdiena. Un vakardiena bija fantastiska. gan sajūtās, gan gleznošanā/darbā, gan kartupeļos frī un kastēs, gan Oāzes tikšanā, 

gan pusmūža krīzes svinības nopietnajās sarunās.

Tagad tikai sapratu, ka ar to visu un pavasari aiz loga kaut kā galīgi grūti atcerēties, ka ir gavēnis. 

Gribas vienkārši pateikties un tas jau laikam arī ir labi.

PS. un šorīt ieejot virtuvē atcerējos Antras vakardienas tekstu: bļin, tas būtu tik forši, ja jūs taisot savu rīta kafiju spētu redzēt, ka Jēzus tur stūrītī tāds nogarlaikojies sēž ar enģeļiem un gaida, kad ar Viņu kāds domās parunās.

Šīs dienas uzdevums: Atcerēties par Viņa klātbūtni vienkāršajās darbībās. Nevis "es" daru, bet "Mēs", un nevis 99% es un kad viss sāk grūt kopā, ielaižu Viņu, lai salabo, bet gan 90% uzticība Viņam un vērīga, koncentrēta mana darbība 10% :) (tas nenozīmē strādāt mazāk, tieši apņemos satulkot daudz)