Sāksim ar to,ka atver, ielādē un uzzīmēLai arī lietus un rudenīgā noskaņa neleik domāt, ka vasara ir tuvu, bet kaut kā tā uzplaukšanas/atplaukšanas noskaņa sevi ir jānoķer.
Šobrīd vitāli svarīgi.
Ar brāli šorīt dienu iesākām apspriedām faktu par sevis mainīšanas procesiem un kāpēc tam nevajadzētu būt viegli. Viņa speciālā kafija un mātes iekšējie dēmoni.
Uhh. Grūti pat saprast to visu, kam viņa visam gājusi cauri, varbū nav slikti,ka es nesapņoju, ja rēķina, ka viņa katru bērnības nakti murgojusi, turpinot līdz pat kādiem 25 gadiem.
Jā. (šonakt gan pirmo reizi sapņoju, ka esmu aizdevusies studēt prom, bet sapnis bija dīvains, neatceros neko citu kā lielu zāli, ēdienu un puisi, kam ir grāmata ar tekstiem, kas jāsaka meitenēm. - vispār smieklīģs zemapziņas tēlu izmantojums...)
Tad, devos uz veikalu skatīt kādu jaunu ietērpu, vēlās pusdienas ar ģimeni, sēņu biezzupu un grieķu salātiem.
Bet vairāk prātā palikusi vakrdiena,
pirmkārt,
Manu divu darbu kolēģu saruna par
Atšķirībām starp gaidām un cerībām
ka cilvēkiem ir jāatsakās no gaidām un jāatdod vieta cerībai. Tās abas ir kas pretējs.
Vārds gaidas jau savā būtībā ietver to, ka tu kau ko sagaidi.Tā nav brīvība. Gaidas nevar palaist vaļā. Tu sagaidi lietas no sevis. Un loģiski, jo vairāk Tu sagaidi no sevis - Tu arī sagaidi no citiem.
Tu nedod viņiem brīvību būt un īkoties, tu nevis tici viņiem, tu sagaidi,. Bet cerība ir kas cits. Cerība ir tā, kas viegli aizlido. Tev viņa var būt, bet Tu viņu palaid gaisā. Cerot, ka piepildīsies, bet nezini. Tā ir līdzīgāka ticībai.
Tā nepiesien pie zemes, tā neliks vilties. Jo viņa cer, nevis sagaida.
Un šodien sapratu, ka tas ir ļoti, ļoti mums jāpraktizē. Tā tīri vienkārši ikdienā.
Kaut vai dodoties kaut kur.
Un jā, lidošu prom uz ungāriju nākammēnes. Un vakardienas sapulcē pat sapratu, ka tas pat varētu būt feini - ja jau rīs iesāksies ar skrējienu uz ezeru un peldi.
Vispār jāskrien. Vakar arī stāstīja par Liepājas pusmaretonu. Jādomā vai būt brīvprātīgajam, vai censties tos 17km noskriet?
Tad redzēsim.
calm
