Nezinu kāpēc pēkšņi prātā ienāca balstiņa no video "Story about stuff" un dzirdēju viņu sakām: "It is your job, to make memories. It is your JOB!" 

Un tāpēc es tagad samulsu. 

Vai es tiešām veidoju atmiņas, kad es pati pēdējoreiz esmu piedzīvojusi to, ko sludinu citiem  - mirkļus, ko pēc tam ievietot atmiņu lādē? Un vai tad es varētu tagad izlemt veidot tādus mirkļus, vai tad viņiem vienkārši nav jāļauj notikt?

Hā, atcerējos mirkli, kad vasaras naktī nācu uz dzīvokli un man garām braucošs riteņbraucējs piedāvāja doties dzert šampanieti un kā runājām par skriešanu. Un kā ieejot pa savām dzīvokļa durvīm, nodomāju, ka tikko pateicu nē dzīvei atkal. Bet kā atgādināt sev teikt - Jā? 

Kura ir tava pēdējā laika spilgtākā atmiņa? Kad pateici "jā" dzīvei un to nenožēloji?

Atbilstoši gavēņa laikam mierīgs garastāvoklis un mierīga piektdiena, bet vēl joprojām tā dīvainā sajūta, ka nemaz neprasās nekas radikāls pēc šīm dienām. 

5. - 15. maijam gan pavadīšu Ungārijā, bet pat tas liekas mierīgi.

Šodienas prieciņš: darbā ierados tikai pāri divpadsmitiem, jo brālis mani notvēra uz ielas un pateica, ka došos ar viņu dzert rīta kafiju. Un kafija viņam ir rituāls - rūpīgi pagatavota, ar putotu pienu un kanēli. Un līdzi pat bija 3 cepumiņi - ideālais skaitlis, jo pēc pāris minūtēm negaidīti mums pievienojās mazā māsa.

Šodienas pārdomas: laikam kļūstu kulturāla - šo svētdien atkal uz koncertu Liepājas teātrī - Marts Kristiāns Kalniņš "Mīlestības vārdā" itkā. 

Vispār sagrimējās ģitāru paspēlēt, tā sen nav bijis. Tieši nesen domāju, vai man viņa vispār tiešām, vai manas emocijas ir projekcija tam, ka viņa skaitās feina.