Gribu tā, lai spētu būt determinated. (man mēģina aizstāt šo vārdu ar "jādeterminējas")
Nevar saņemties. Teorētiski jau zinu, ka gribu to, ka jūtu to kā savu vietu, tad kāpēc saņemties uzrakstīt ir tik grūti?
Klausos Adeli un vispār domāju vai tas ir saistīt ar vēlēšanos slinkot vai arī vakardienas pārdomām / sarunām, ka šodien kaut kā knapi sevi atturu no emocionālas mocīšanas? Pilnīgi nagi niez sevi emocionāli pāri darīt skatoties vecus profilus un citas samazgas. Vispār jau jauka diena, noskatījos ar māsu In To The Wild un vsilabāk atceros vienu frāzi - kad tu piedosi, tad tu mīlēsi un kad tu mīlēsi tevi apspīdēs Dieva gaisma.
Vai kaut kā tā.
Bet šodien gribas mocīties. Laikam, jo apzinos to kā sodu sev, jo slaistos?
Kaut kā vakardienas sevis jautājums - no kā es sargos, ka pasaku nē, nemaz neizmēģinot - lika izlemt iekšēji piekrist doties uz Bruknu. Jādara, jādara lietas. Un vēl, ko domāt kādu ļaunumu es nodarīšu citiem, ja neviens nav teicis, ka tā izdarīšu. Tā es nepasargāju nevienu, vienkārši neļauju dzīvei norist.
apathetic
Current Music: Adele - Rolling In The Deep
blah
