Šobrīd darbā esmu viena pati, dzeru kafiju, taisu prezentāciju par Genogrammu jeb (dzimtas koku) izveidi, un fonā var skanēt vecs youtubes favorītu pleilists - un starp tiem skan labas dziesmas un muļķīgā Šūpuļdziesma, kas atgādināja par to kā 2dien paliku pie Baibas un sākām runāt par vecām īsziņām un pagātnēm.

Un cik izrādās, es jau šo meitieti pazīstu 4 gadu, tomēr smieklīgākais laika posms noteikti bija tas, kuru atgādināja viņas istabā stāvošā grāmata Twilight.

Lai arī cik ļoti mēs par to pasmietos tagad, tomēr ienāca prātā jautājums, kad vēl es būtu bijusi tik ļoti aizrāvusies ar kaut ko? Kad vēl esmu spējusi, būt pilnīgi iekš tā, ko es daru, atslēdzot prātu?

Varbūt pietrūkst stipru emociju, bet no otras puses nezinu, vai tas būtu nepieciešams.

It kā jau brālim taisnība, esmu savākta pēc atgriešanās no brīvprātīgā darba, bet ... Kāds bet? Nezinu. Jāsāk tik.. vai arī jāturpina dzīvot tā kā es gribēju atgriežoties (lai arī kā tas būtu). Un vairākas reizes piefiksēju, ka sarunās esmu pieminējusi, ka trūkst tas noslēguma punkts atgriešanās posmā. Jāsaņemās un jāuztaisa tāda kā noslēguma atskaite!

+! vakardienas pusdienas pārtraukums ar Artu atgādināja Spānijas plānu, par randiņu, par atvēlēto laiklu kādā atmosfēriskā kafeinīcā.. ar sevi. Laikam būtu jāisteno tas atgriežoties

 Šodien atkal uz jōgu, vajag vairāk sportu, jo nezinu uz kurieni dodos. Jā, jāsarunā beidzot par to baseinu!