..Reizēm es eju par tālu. Reizēm es neesmu es, ..

Es šobrīd klausos Mielavu, laikam tiem, kas zin, ka viņu uzskatu par vienā traumas burkā ar  Rutuli bāžamu, uzreiz būtu skaidrs,ka ar manu emocionālo garastāvokli viennozīmīgi kaut kas nav kārtībā.

Es nesaprotu šo dienu, es nesaprotu tās emocijas. Es minētu, ka ir pilnmēness vai iedomājos, ka beidzot kā visi varētu novelt to uz vēl kādām tuvojošām dienām - bet es zinu,ka nekas no tā nebūtu patiesi.
Un es nezinu, un kārtējo reiz par vienīgo iemeslu esmu es pati.

Jo ātrāk bēgu, jo tuvāk esmu.
Jo izliekos, jo ilgojos.
JO ātrāk bēgu, jo tuvāk esmu.
Jo aizslēdzos, jo atveros.

No "visa sakārtotā"  gara-stāvokļa, kurā dzīvojos kādu laiku atpakaļ, kad spēju saskatīt tik daudz vietas, kur man sevī jāstrādā, kāda esmu bijusi, kā tagad ar palīdzību veidoju, kā izgāžos šajās cīņās un ceļos atkal, esmu nokļuvusi kkādā emocionālā virpulī.

Cik savāda lēkāšana, no pareizās - mērķtiecīgās sajūtas, kad esmu kārtējoreizi iesākusi rītu ar ķermeņa pamošanās vingrošanu un vismaz izlasītu lūgšanu, aizslīdot uz pārdomām, vai daru lietas, ko patiešām es vēlos (domājot par braukšanu mājās), kamēr lasu grāmatu guļot blakus slimajai Artai, līdz iekšējā miera sajūtas mirklim, kad esmu aizminusies līdz pakaviņam, lai sēžot uz PSRS laika kko, netālu nometusi riteni, saulē un zaļajai zālei vējā pluinoties es vērtos ūdenī un lasītu "ēd lūdzies mīli" un domātu kas parakstītu manu petīciju Dievam, vai man tiešām būtu nepieciešama mīlestība. Interesanti īstenībā, sēdēt un censties izdomāt kaut kādus pozitīvus aspektus romantikai mīlestībai manā dzīvē un tad pieķert sevi pie domas, vai tas tiešām būtu nepieciešams?
Sīkie strīdi uzreiz jau satiekot māti; saņemšanās uz labu attieksmi, lielākais lepnums kāds jebkad bijis - par perfektu Ziedkāpostu sautējumu ar kariju, (cik savādi - sen tādu vienkāršu un patiesu prieku nebiju izjutusi, sēdēju, ēdu, lepojos un smaidīju) jaukām sarunām ar māšeli, līdz pilnīgam sabrukumam, dēļ tā, kādas emocijas es iekšēji nesu pret māti. Un es nezinu kāpēc nelabais uz mani tik ļoti šai punktā var spēlēt, bet trakākais ir apzināties - tie nav emociju izraisīti strīdiņi, bet tā ir apzināta attieksme/nostāja/sajūtas par šo cilvēku/viņa uzvedību/rīcībām/uztveri kopumā, un apzinoties,ka viņa nav spējīga neko uzklausīt no tā, kas ir manī, es vienkārši to turpināšu paurī vēl vairāk malt un atkal un atkal uz sīkumiem nenoturēšos.



Vispār es neko nesaprotu, varbūt tās visas izjūtas vienkārši tā šodienai dīvaini, varbūt ņemšu rīt piecelšos un viss būs labi?
Tā taču varētu būt? Un vēl man šodien gribējās klausīties māšeles saliktās vecās dziesmas, sen neklausītas kā This Years Love (kas skanēja abas reizes,kad pienācu pie datoru), bītlu Something  un visādi citādi romantiski melanholiskās
Nezinu, parādās aizdomīgas domas, ka būšu kko ar to petīcijas interesi sabojājusi. Es tak neesmu spējīga uz vienkāršu cilvēcisku mīlestību.



Bet varbūt man liktens dod iemeslus skatīties ļoti Skotijas virzienā, kā jau iepriekšējā dienā to lika darīt saruna ar sava otrā vārda māsu par likteņiem, iestrēgšanām un tā.