Nezinu kapēc, bet veinīgais ko šobrīd droši varētu uzrakstīt ir dziesma ko klausos - 30 sekundes līdz marsam - closer to the edge
nenožēlo neko ko esi izdarījis, jo beigās tas Tevi padara par to,kas tu esi.

(:

nespēju pamācīties spāņu valodu vai izdarīt vispār ko sakarīgi-vērtīgu.
Un nezinu pat vai gribu.

Pie reizes ir sagaidīts pirmais apzināti nesaistītais pirmais septembris. Nekādas skolas un šobrīd 16dienas līdz aizlidošanai.
Bet pirmais bija jauks. Savādāka ballīte kā pagājušogad un nebija ar nekādas peldes vai kā tamlīdzīgi, bet reizē arī lielāka brīvība, ko mācos.


 there are so many moments you can share with anyone someone - and you just feel like that moment will last forever when it is only a moment.

Laikam jānolādē dziesma un jādodas skriet.

vēljoprojām neemsu sapratusi kāda visam ir jēga, toties pēdējā laikā ir kāda laba apziņa.
Un tā jau ir līdzesoša kopš Austrijas iedzīvotāja apmeklēšanas un adorācijas laika.
Par svarīgākajām lietām,kas jākārto, par Sicīliju, kur bija iespēja pārbaudīt sevi svešo vidē, kur pietika laika Skrūvšņoras vēstulēm, pārdomām, kāda personība esmu, kāds draugs, kāds ģimenes biedrs; un vēl arī Rīgas apmācības, kur atkal jauni cilvēki un iespēja trenēt - runāju ko patiešām domāju, esmu uzmanīga pret to, ko par mani domātu Dievs nevis kāds cits.



Viss veido kādu pavedienu, jāuzticas.

PS. kāda frāze no apmācībām "es neesmu attiecību cilvēks", lika padomāt - kādēļ tā teicu un vai tā tiešām ir, un sapratu, ka viss bildē izskatās diametrāli pretēji. Visas mazās rīcības, atteikšanās vai atraidījums drīzāk ir bijis tādēļ, ka vēljoprojām ticu kaut kāda veida attiecībām, un neesmu gatava piekrist tā pat - kaut kam ko piedāvā vai tam, kas nāk. Ko es gaidu arī nezinu, bet vai tas ir tik svarīgi? Vai es vispār ko gaidu arī nezinu, bet man patīk pēdējā laika komplimenti un "man nerūp vai tev patīku" attieksme.  (: