Viduszemes hronikas

Rīt pirmā skolas diena 14 jaunajiem latviešu valodas studentiem Pekinas Starptautisko studiju universitātē. Mazliet ir drebulis, jo, akjel, akjel, es taču neko nejēdzu. (iepriekšējam iesaukumam tīri labi iemācīju, kāpēc gan ar šo lai būtu citādāk?!)
Sagatavoju viņiem latviskus vārdus, lai var izvēlēties, ieliku zibatmiņā alfabētu un klipiņus par Latviju. Interesē, ko viņi zina un vai vispār kaut ko zina. Rīt mums atvēlētas tikai 45 minūtes laika, tāpēc neko pārāk prātīgu nav vērts sākt, jo pēc pirmā bloka visiem kopā jāskrien uz departamenta atklāšanas ceremoniju. Tas man ir atgādināts reizes trīs, tāpat kā trīs reizes atgādināts, ka dresscode is formal wear. Tā vien prasās aiziet iešļūcenēs un šortos, tikai tāpēc, ka tik ļoti dricelē. Lekciju saraksts atsūtīts trīs reizes, būtībā identisks visos trīs variantos (piecas dienas, visās sākas astoņos, uztveršu to kā zīmi, ka beidzot jāiemācās laicīgi iet gulēt). Jauns departaments, jauna veida haoss, komunikācija administratīvā personāla starpā acīmredzami ir nekāda (katrs no iepriekšējo departamentu pārstāvjiem sūta informāciju), īsāk sakot, būs interesants gads. Turklāt, ārzemju pasniedzēju koordinatore no starptautiskās sadarbības un apmaiņas biroja vai nu ir devusies vai tūlīt dosies dekrētā, kas nozīmē haosu vēl vienā sfērā, jo viņas vietniece īsti nezina, kas kur ko kā. Labi, ka ar mūsu dokumentiem tika galā pirms braucām prom vasaras brīvlaikā.
Būs ahem...interesants gads.