![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lidosta
Viss sākas pirmdienā, kad kopā ar kolēģi aizbraucu uz vietējo Pekinas IKEA, lai iepirktu dažus traukus, jo no plastmasas bļodiņām barot brāli kauns. Tieši pēc viņa atbraukšanas vienu no smukajām zaļajām bļodiņām jau esmu paspējusi sasist, par ko cemme, bet nu neko, izturēja tieši tik ilgi, cik vajadzēja. Pierādīju sev, ka ar galvu īsti nedraudzējos, jo ja iepazīt metro, tad 20 miljonu pilsētā, ja iepazīt IKEA, tad arī tajā pašā 20 miljonu pilsētā. Galva pēc tam reiba, bet viss bija nopirkts un atrasts, un bankrota slieksnis arī netika pārkāpts. Pēc tam iepirku kaut ko pirmajām brāļa stundām Pekinā, lai nemirst badu. Kaut ko neko padarīju mājās un devos ar teju pēdējo metro uz lidostu. Nepagāja ne stunda, kad ierados lidostā un ar prieku konstatēju, ka lidmašīnas nolaišanās paredzēta par 30 minūtēm ātrāk. Hipsterojos un Starbucks’ā dzēru milzīgu riekstu lati, jo pavērās skats uz Arrivals vārtiem un tablo.
Visnotaļ veiksmīgi tikām no lidostas uz „mājām”, tieši tikpat veiksmīgi iečekoju viņu ārzemju studentu viesnīcā, jo, kā, iespējams, atcerieties, mans brālis nav mans tiešais radinieks un tāpēc nedrīkst palikt manā dzīvoklī. Vakara smiekliņš – brāli ta’ iečekoju, bet pašai mājas durvis bija ciet undežurantskomandants gulēja saldā miegā. Pāris bungājieni pie durvīm skaļā balsī brēcot ŅĪHAU, un diena bija veiksmīgi noslēgusies.
Pirmā pastaiga
Pirmajā dienā ap desmitiem brālis bija pamodies no uzkopšanas servisa laušanās iekšā numuriņā, un varējām sākt kaut ko pasākt Pekinā. Ņemot vērā laika starpību (5 h nav maz, it sevišķi, ja aptuveni 13 h pirms tam ir pavadītas lidostās un lidmašīnā) nekādus kalnus nolēmām negāzt un apstaigājām universitātes apkārtni – aizgājām uz veikalu, aizgājām līdz metro un iegādājāmies viņam transporta viedkarti, lai pēc tam var bez raizēm pīkstināties metro un nav jādomā par biļešu pirkšanu. Viņa klātbūtne deva man krietnu drosmes devu, un tāpēc vakariņas ēdām universitātes ēdnīcā iebakstot vitrīnā ar pirkstu un mājot ar galvu, jo, kā atceraties, te neviens angliski nerunā.
Ar to būtībā arī viss beidzās, jo pēc pāris tējām manos apartamentos par sevi deva zināt jet lag un sauca brāli gulēt.
Turpinājums sekos..
Viss sākas pirmdienā, kad kopā ar kolēģi aizbraucu uz vietējo Pekinas IKEA, lai iepirktu dažus traukus, jo no plastmasas bļodiņām barot brāli kauns. Tieši pēc viņa atbraukšanas vienu no smukajām zaļajām bļodiņām jau esmu paspējusi sasist, par ko cemme, bet nu neko, izturēja tieši tik ilgi, cik vajadzēja. Pierādīju sev, ka ar galvu īsti nedraudzējos, jo ja iepazīt metro, tad 20 miljonu pilsētā, ja iepazīt IKEA, tad arī tajā pašā 20 miljonu pilsētā. Galva pēc tam reiba, bet viss bija nopirkts un atrasts, un bankrota slieksnis arī netika pārkāpts. Pēc tam iepirku kaut ko pirmajām brāļa stundām Pekinā, lai nemirst badu. Kaut ko neko padarīju mājās un devos ar teju pēdējo metro uz lidostu. Nepagāja ne stunda, kad ierados lidostā un ar prieku konstatēju, ka lidmašīnas nolaišanās paredzēta par 30 minūtēm ātrāk. Hipsterojos un Starbucks’ā dzēru milzīgu riekstu lati, jo pavērās skats uz Arrivals vārtiem un tablo.
Visnotaļ veiksmīgi tikām no lidostas uz „mājām”, tieši tikpat veiksmīgi iečekoju viņu ārzemju studentu viesnīcā, jo, kā, iespējams, atcerieties, mans brālis nav mans tiešais radinieks un tāpēc nedrīkst palikt manā dzīvoklī. Vakara smiekliņš – brāli ta’ iečekoju, bet pašai mājas durvis bija ciet un
Pirmā pastaiga
Pirmajā dienā ap desmitiem brālis bija pamodies no uzkopšanas servisa laušanās iekšā numuriņā, un varējām sākt kaut ko pasākt Pekinā. Ņemot vērā laika starpību (5 h nav maz, it sevišķi, ja aptuveni 13 h pirms tam ir pavadītas lidostās un lidmašīnā) nekādus kalnus nolēmām negāzt un apstaigājām universitātes apkārtni – aizgājām uz veikalu, aizgājām līdz metro un iegādājāmies viņam transporta viedkarti, lai pēc tam var bez raizēm pīkstināties metro un nav jādomā par biļešu pirkšanu. Viņa klātbūtne deva man krietnu drosmes devu, un tāpēc vakariņas ēdām universitātes ēdnīcā iebakstot vitrīnā ar pirkstu un mājot ar galvu, jo, kā atceraties, te neviens angliski nerunā.
Ar to būtībā arī viss beidzās, jo pēc pāris tējām manos apartamentos par sevi deva zināt jet lag un sauca brāli gulēt.
Turpinājums sekos..