Viduszemes hronikas

April 18th, 2016

April 18th, 2016

Garšas.

Add to Memories Tell A Friend
Šķiet interesanti pavērot, kā mainās cilvēka garšas izpratne dzīvojot citā valstī. Latvijā mana visu laiku nemīļākā garšviela bija kanēlis. Smējos, ka bērnībā esmu saēdusies pārāk daudz kanēļa bulciņu, lai tagad varētu paciest kaut šķipsnu kanēļa kādā dzērienā vai ēdienā. Tie, kuri zināja, speciāli man atstāja kādu ābolu plātsmaizes gabalu neapkaisītu vai kanēli vispār nebēra virsū. Tie, kuri kopā ar mani dzēra kafiju, parasti dabūja papildus piena putu porciju, jo ļoti bieži karameļu lattēm un parastajām lattēm uz piena putu cepurītes bēra kanēli, ko es nespēju ieēst. Ar laiku (vecums nenāk viens un viss tāds) sāku likt kanēli pie rīta putras, jo labi vielmaiņai.
Te - Ķīnā - kanēlis aiziet uz urrā. Klāt putrai, uzkarsētam pienam (parastajam vai sojas - atkarīgs no garastāvokļa), kafijai (kafija ar kanēli, medu un pienu ir mans rīta padzēriens). Kafija ar medu? Gadiem viebos ko tādu ieraugot, tagad pati labprāt lieku klāt, jo cukuru nelietoju (te tāpat visam klāt ir cukurs, papildus likt vai mājās turēt nešķiet loģiski). Turpinot par dzērieniem - tēja ar pienu. Atceros, ka kaut kad bērnībā man tādu uztaisīja, un šīs atmiņas ne tuvu nav laimīgas, taču kopš kolēģis decembrī mani ar šādu dzērienu pacienāja, šķiet, melno tēju bez piena es vispār nedzeru.
Situācija ar piena produktiem arī ir interesanta. Latvijā ēdu sieru, biezpienu, nedzēru pienu. Šeit pirmo divu nav (labi, ir, bet dārgi un/vai tālu), tāpēc tos turpināt ēst nemaz nevar (brīvlaikā esot Latvijā mēģināju, bet kuņģis sagriezās un pateica konkrētu 'NĒ'), bet piena patēriņš arī ir krietni pieaudzis - tas vienmēr ir ledusskapī. Var jau to novelt uz to, ka kafiju un tēju bez piena es vairs nedzeru, bet pienu kā tādu arī nesmādēju. Starp citu, kaut kā piena dzeršana palīdzot tikt galā ar piesārņojumu, kurš, tfu, tfu, tfu, kādu nedēļu nav rādījies.
Maize ir sāpīga tēma - pēc šiem diviem gadiem es šitādu ķīmisku un saldu baltmaizi neieredzēšu. Rupjmaize nāk palīdzības paciņās no mājām un ir teju vienīgais maizes produkts, kuru lietoju, un arī kā delikatesi gandrīz.
Tagad nu jau arī nevaru iedomāties savu ikdienu bez ingvera (sāku Latvijā, jo labs vielmaiņai, bet te kaut kā ikdienā vismaz viena vai divas ingvera-citrona zalās tējas) un avokado. Ar pavasari ēdienkartē pastiprināti ienāk greipfrūti (vairāk saldskābi, nevis rūgti), papaija (kurš būtu domājis, ka tā ir tik garšīga?) un mango (saldi un kūst uz mēles). Nomēģinātas ir arī zemenes (Latvijas zemenes vinnē pēc visiem rādītājiem) un ķirši (meeeh, ūdeņaini un dārgi), bet tiem, iespējams, vēl nav sezona. Ne mazākās nojausmas, kam te kurā brīdī ir sezona. Skaidrs gan laikam ir tas, ka pomelo sezona ir beigusies, jo tie no mazā augļu veikala plauktiem ir nozuduši. Žēl..
Vēl par garšām runājot - ja neskatās, ko pērk, var iedzīvoties zobu pastā ar jasmīnu garšu, košļenēs ar citronzāles, gurķa un ceriņu garšu. Ja skatās, tad ar persiku, pomelo, atsvaidzinoša citrona, melleņu, greipfrūta, mango, ananāsa un citu augļu garšām. Ja kaut kam ir garša, tā tiks pārstrādāta ekstraktā un pielikta kaut kam klāt.
Powered by Sviesta Ciba