| "Mēs sarunājāmies gultā, atkal draugi, ne vairs mīlētāji. Aprikožu krāsas papardes lapas šūpojas uz flaneļa palagu pērļu pelēkā fona. Mūs abus pārsteidz pērkona troksnis, pērkons februārī, Viskonsinā, pār sasalušo zemi un dubļainu sniegu. Mana roka viegli skar viņa sirmos matus, mums kājas joprojām savijušās. Drīz vien mēs aizgriezīsimies prom viens no otra, bet muguras saskarsies, būs pietiekami tuvu viena otrai, lai būtu silti. Mēs katrs sapņosim savus sapņus. Viņš klīdīs Sangredekristos kalnos Ņūmeksikā vai brauks pa mežiem apaugušo Viskonsinas ceļu uz Bērzu Salas ezeru. Es nesīšu bērniņu ārā no degoša ciemata Latvijā, slēpšos no nacistu uzraugiem, steigšos uz pēdējo vilcienu. Sapņojot par sevi septiņu gadu vecumā, mēs runājam katrs savā valodā." |