Kaķīša

iet pa ielu un pacelt papīrīti no ielas..tā man gribas izdarīt..tā man gribas kādu izlasīt..saprast.....un ja nepatiktu kaut kas tad varētu aizsviest...pat saplēst...sadzedzināt...un aizmirst...jūtos mazliet aizmirsta...varbūt ka tā nav,bet ko darīt,ka tā jūtos..eh...neiet tā dzīvīte uz augšu...ceļos un krītu...atkal mēģinu celties...domāju,ka kāds man palīdzes...bet tas kāds pats pašlaik ir pakritis...varbūt kopā celties..nē..tā nē...vienīgi esmu sapratusi to,ka draudzenes man ir labākās..šodien tiešām tāda sajūta bija...noskatījāmies filmas...izsmējāmies..tik labi sajutos..sajutos kādam vajadzīga..a tā savādāk tiešām nav labi..
vai slaucīt asaras piedurknē varbūt,ka skaistākajā vietā uz pasaules ir labi?un ja tās nav prieks un aizkustinājuma asaras?
ārprāc cik daudz ko spēj mainīt daži vārdi..vārds....izteikti....pat pieskāriens..tik ļoti pēdejā laikā gribas mīļumu..tā kā nebrīnieites,ja kāds jums uz ielas pieskrien klāt un samīļo..tam cilvēkam vienkārši ir vajadzīgs pieskāriens,siltums,maigums..un ko darīt,ka asaras viņu apciemo pārāk bieži..ka sēžot vienkārši istabā tas cilvēks raud...bet to varētu pārtraukt kaut viens pīkstiens,vārds....