|
22. Jan 2009|14:20 |
no rīta pamodos pirms sešiem bez modinātāja, un sāku mācīties matemātiku. Vai nu mājās, vai skolā, eksāmena sākumā, iedomājos-
johaidī, man tas- integrāļi, atvasinājumi, rēķināšana ar kompi, utt- tomēr patīk, derētu vai nu studēt to tālāk, vai strādāt pa to līniju, vai vnk reizi nedēļā kādu vakaru parēķināt.
cīnoties ar eksāmenu, arī tiku līdz šādai domai- rudens aizskrēja tā, ka nebija ko manīt. Vienīgā rudenīgā epizode, ko vispār atceros- tā pēcpusdiena, kad braucu uz ar diviem džekiem no augstskolas uz Irbeni skatīties, par ko man būs jāraksta bakalaurs. bija dzeltenās lapas, bija rudens pēcpusdiena, un vēlāk vēl bija tā dūmaka. skajesti. un tas arī viss, vairāk rudens nav bijis
un tad- bļe- eksāmena beigu daļa. joptvaju, es šajā sesijā nevienu eksāmenu neesmu nolicis. nu bļe, es neesmu idiots, kas notiek? Ok, divas nedēļas slimoju. Man būs jāpaliek uz otru gadu? Johaidī, tas ir apvainojums. es palikšu uz otru gadu, vai arī vispār nebeigšu, bet buktesgalva tikmēr bakalaurizēs matemātiku? Arī tas ir apvainojums.
bļe! jāiespringst. bet sirds dēļ nevar pārforsēt. bļe.
es tagad paēdīšu, dzeršu alu, pīpēšu, un iešu gulēt. nē, bet pieskatīšu māsu.
un man šis ieraksts tā patīk, tas ir tik trū, ka šis netiks nodraugots.
enjoy |
|