| Laime |
1. Jun 2005|19:20 |
|
Biju aizgājis uz fāča mājām. Sākumā lija, bija auksts, tāpēc pēc siltumnīcas aplaistīšanas [to augu, kas siltumnīcā aug, aplaistīšanas] gāju iekšā vērot TV. Ziepeņu skatīšanās atstāj iespaidu uz Jūsu saprātu! Jā, tieši tā, skatījos ziepeni kkādu. Un man traki sagribējās, kaut man būtu tāda, kas gaidītu... Bet tas mūsdienās jau laikam nav reāli. Nekas. Laiks gāja, un līdz ar to arī ziepene, un pēkšņi es pamanīju, ka mākoņi ir izklīduši, un spīd saule. Uzreiz devos ārā dārzā, un... Cik tur skaisti izskatījās! Zaļā zālīte un koku un krūmu lapas, pilnas ar lietus pilēm, mirdzēja saules gaismā, tik zilajās debesīs peldēja vēl pēdējie mākoņi! Mmmmmmm! Tā sapriecājos, ka iedomājos, ka man nemaz nevajag dzert. Tiešām, var jau kādreiz ar draugiem iedzert, kad tiek nomēģināta kāda jauna, daudzsološa dzēriena recepte, bet tā- vienatnē piemesties, vai kā Bertai- tā, ka savu vārdu nezina... Nop, tas laikam nav priekš manis. Bet pakūpēju gan- iemēģināju šķiltavas, kas gatavotas 30ajos gados. Un tā priecājos par dārzu, tas bija tik skaisti... Skat, cik maz ir vajadzīgs tādam dīvainam bērniņam kā man pilnīgai Laimei- zaļu zālīti [to, kura aug, nevis smēķējamo], zaļas lapas kokos un saulīti zilās debesīs... Mjā, vajag tikai vienu- meitenīti pie sāniem... Ai... Starp citu, tiem, kas mani ne tik labi pazīst- kā viss šis iet kopā ar manu tā dēvēto 'jūzer pikčeru'? Jā, arī labāk pazītie- kā tad ir? Varbūt šis viss ir vnk apbrīnojams naivums, bet tas nu, lūk, man jau ir vienalga- es esmu Laimīgs! |
|