|
30. Maijs 2005|18:43 |
|
Jā, OK. Ko es redzu? Es redzu puišeli, ko fāčs trenkā, kam regulāri mamma un daži citi kko pasaka tā, ka viņš sāk graizīties, vai arī patur visu sevi- jāpagaida, lai naidiņš nostāvas, un tad, kad nāks ārā... Mmm, jā... Par to, ka vemtpilnieki dirš virsū i nerunāsim, ko vēl? Vēl te ir bremzīgs, aizvēsturisks romantiķelis, kurš pat vienam vakaram bučojamu padauzu nevar sakoļīt, es vēl redzu puišeli, kas labprāt palīdz cilvēciņiem, kam emocionāli iet vēl sliktāk, un es fucking redzu puišeli, kas vairs neseko saviem ideāliem un principiem, kuriem pats no sirds nepiekrīt, kurš dara to, ko grib, un cik grib. Vēl vajag? Kā redzat, AR DZĪVI ESMU FAKING APMIERINĀTS. Un uzskatu, ka man veselā saprāta pietiks, lai apstātos. Sirsnīgi pasakos. |
|