| # Kāpēc viss jāanalizē? |
24. Maijs 2005|14:55 |
Šodien literatūrā Magnuss skolotājas uzdevumā mums lasīja priekšā pasaku. Vailda "Lakstīgalu un rozi". Tajā stāstīts par to, ka studentiņam vajag sarkanu rozi- meitene apsolījusi par rozi dejot ar viņu. Bet nav viņam rozes, un viņš raud par to, un to redz lakstīgala. Viņa runā ar rožu krūmiem, no kuriem tikai vienam ir sarkanas rozes. Bet tas ziemā apsalis, un tādēļ šogad rožu nebūs, ja vien lakstīgala nedziedās viņam un nedos savas asinis šai rozei. Viņa dod... No rīta students noplūc rozi, bet meitene atsaka- kāds cits viņai dārgakmeņus sadāvinājis. Students iemet rozi notekā, kur to sabrauc rati, un pats noliedz mīlestību un iet dzīvi atvēlēt studijām.
Es aizdomājos, bet Zaķe uzreiz- "Nu, par ko ir šī pasaka?" Velns ar ārā, cilvēki var kādreiz padzīvot, visu neanalizējot, nemeklējot visādas apslēptās jēgas, vai jēgu vispār, vnk izbaudīt? Tikko gan aizdomājos, ka var gan- paskatieties kaut vai pēdējās bildes no Melnās Piektdienas... Un gribētos cerēt, ka arī saulrietu jūras krastā daži tomēr skatās, nedomājot, ko varētu izspiest no otrā cilvēka, kādu labumu gūt.
[neglaimojošs īpašības lamuvārds ar noteikto galotni] romantiķis |
|