| # Pašcieņa, / Pēd. zvans |
20. Maijs 2005|14:10 |
Šorīt tapu pamodināts pirms 7iem. Gulēt vakar gāju 3os naktī. Veselīgi. Skolā biju 7:30, Lemurs nolika, lika kko pierādīt uz tāfeles, un, kad tas nevedās, visi dabūjām 43 uzdus, ko līdz pirmdienai izrēķināt. Vairāk nekas dižs laikam nenotika, gatavojāmies Pēdējam zvanam. Nolasīju Sētera sacerēto pantiņu, 12ajiem laikam patika. Un tad viss, kustējos mājās. Pa ceļam izkūpināju vienu, ko dabūju no Dzin. Vakar arī vienu. Lieliski sanāk atmest. Bet nekas.
Kkad arī paguvu saskumt par L. Nedaudz. Atcerējos, kā viņa izskatās. Man ir šausmīgas problēmas ar atmiņu, pēc 2. (pēdējās) tikšanās atcerējos viņu dienas 2-3, bet tagad atkal...
Pa ceļam aizdomājos par pašlepnumu, pašcienu, lepnumu, un kādos tik vārdos vēl nesaukto īpašību. Piemērs- uzskatu, ka 'Dzērveņu Kombains' mani drāž, sakot, ka nevarēšu spēlēt, tad sakot, ka varēšu, tad atkal paziņojot, ka meklē basistu.. Pieņemsim, šie atkal uzaicina/saka, ka varēšu spēlēt. Nu tā, nopietni saka. Ko darīt? pašcieņa it kā teiktu- "Kas, Tu kāds lupata esi, paskat, kā šie Tevi jau apjājuši, sūti tak viņus vienreiz". Bet, ja nepaklausītu tai, 'pazemotos', tad beidzot varētu īstenot savu sapni- spēlēt grupā... Ko darīt, kā labāk? Viela pārdomām. Visās dzīves jomās.
Es gan laikam vnk sūtīšu viņus, arī 777OЯDOЯu jāfako ap. Nahuj. Lai iet dirst. Pats varu.
Šite lejā veicī ūdenspīpe maksā 30 Ls. Tā ir mana. Kaut kad. |
|