| Sapistais vakars pēc dzeršanas pēcšķiršanās trešdienā |
27. Apr 2005|23:08 |
Šmiga bija izgājusi jau ap desmitiem. Vairs nebija ne kāda īpaša sajūsma, nekas. Iespējams, ka dažiem, tāpat kā man, ja lasītu, nevis rakstītu šos postus, dikten gribētos man kko pārmest vai pamācīt, vai atrunāt, vai vēl nezko... Bet bija OK, un smadzenes ar, šķiet, nekur nav izkritušas. Tātad- ja jums ir vēlēšanās nevis tikai nolikt, bet kaut nedaudz pamēģināt izprast, varu ieteikt izmēģināt. Izmēģināt nenozīmē nejēgā aizliet mūli. Klau, būs jāpaziņo par visu šito e-komunikāciju nīdējam Sēteram Brokena kungam. Kko vēl gribēju teikt... Laikam šo- nu, kaut arī tagad viss ir beidzies, un nekāda dižā sajūsma vairs nav, pa dienu bija jautri un jauki. Ja pēc simtnieka būtu apstājies, būtu bijis ideāli. Tagad zināšu. Tātad labums bija. Tagad gan atkal sāku domāt, ko domāt par tiem, kas dzer vairāk, bet... Ai... Nav jēgas...
Tā... Un vēl, šovakar dzirdēju valodiņu, kas nebija ne uz pusi puses tik jēla kā manējā pēdējos postos, bet tā kaitināja... Derētu tā kā tikt vaļā no krievu lamuvārdiem un šitiem- "Ph, nafig, a, moš" un kā tik tur vēl ne. Ja nu es jūsu klātbūtnē izspļauju, tad lūdzu izrādīt nepatiku. Mērenu, bet jūtamu. Bet vispār, kāds cilvēks, kurš psiholoģijā spēcīgāks varētu nedaudz pakomentēt šo- kāda jēga un vai ir vērts to darīt un vai nevar sanākt vairāk ļaunuma nekā labuma. Paldies.
Es tā konstatēju, ka sievietes var visu ko darīt, bet, kad es to izdaru, tad, ak vai, kā esmu nabadzītes aizskāris... Es te nerunāju par tām no Ogres, bet vispār. Lūk, tādēļ tad arī tagad esmu tik debešķīgā omā. Nevajag pasmaidīt vai skaļāk parunāt? Es to fucking māku... |
|