Lietus dārzs

Bet vai gan dzīvē mums nepietiek ar mūsu līdzcilvēkiem, kuru sāpēm un ciešanām mēs varētu just līdzi, kuru priekus un laimes brīžus būtu gatavi izdzīvot kopīgi? Kāpēc mēs esam tik pārcilvēciski spējīgi just līdzi kādam, kas ir izdomāts un neīsts? Labāk paskatīsimies sev līdzās un apzināsimies, ka šai pus ekrāna ir tik daudzi, kuri būtu pelnījuši tādu pašu uzmanības apliecinājumu no mūsu puses, kādu veltām visiem tiem, kuru dzīve ar mūsu pašu dzīvi neiet pat paralēli, nemaz nerunājot par krustpunktiem...:)

P.S. Es ar šad un tad paskatos kādu "ziepeni"... bet tikai šad un tad...:)