raudāju un raudāju, līdz asaras bira kā pupas. tad bija jāpārstāj, jo es izdomāju, ka es nekad neesmu redzējusi kā birst pupas.

pirms viņa nomira, kopā ar asarām iztecēja viņas dzīves mīlestība, ko viņa atklāja ēdot picu. noteku rendstelēs aizplūda arī ticība, ka velosipēds ir lieliskākais pasaules izgudrojums. vecu veco sāpi viņa centās aizmirst, lejot savās brūcēs smaržas, ko kādreiz no rītiem viņa pūta matos, lai kāds vēlētos tos pabužināt. pirms visu lietu atdošanas šīs pasaules gružiem, viņa no savām lietām neatvadījās. nepateicās savām pasaules sandalēm par patieso kalpošanu. un līmējot pēdējās bildes albumos, to kārtība bija vienaldzīga. maijs sajaucās kopā ar jūliju, un visas pirmdienas bija vienādas ar visām piektdienām.

nahuj vajag pieaugt. es pieaugu, un viens čiks vien ir. brīnumi nenotiek un es vairs viņiem neticu. un es esmu aizmirsusi kā ir tad, kad cer. es aprēķinu cik ir izmaksājušas man uzdāvinātās dāvanas, ko es nekad nekur neizmantošu un nepielietošu. es ienīstu savu pilates pasniedzēju, jo viņa ir smukāka. kas nozīmē tikai to, ka es ienīstu arī visus pārējos cilvēkus uz pasaules.
un šī pasaules dusma manī ir arī vainīga pie ta, ka šodien salauzu kreisās kājas mazo pirkstu ieskrienot gultas kājā.

un žērmēna. žermēna ir mirusi. un neviens nezin kur viņa ir apglabāta. droši vien mētajas kaut kur pussapuvusi. līdz jaunajam gadam žurkas šo jau būs apgrauzušas līdz nepazīšanai.
būtu labāk cukām izbarojuši.

arī šogad ziemassvētku eglītes smaržo pēc bērēm.

es esmu par lielu. iekšēji un ārēji, pilnīgi un daļēji. vienveidīgi un abpusēji par lielu. es pati sev pat esmu par lielu. es netieku pati ar sevi galā. un neviena palīdzību es negribu.
to, ko es gribu, es nevaru dabūt. un galu galā es neko negribu.

es esmu nolēmusi sajukt prātā.

ja Jums piedzimst bērniņš, un ja vēl tas bērniņš ir meitenīte, tad Jūs gribat mani par krustmāti. es katru gadu uz dzimšanas dienu viņai uzadīšu kleitiņu...
līdz noteiktajam vecumam. jo pēc tam tiem bērniņiem vairs nepatīk adītas kleitiņas.

šodien es esmu savāda pašnāvniece.

ar galvu kaut kas nav kārtībā. mirklī, kad esmu sapratusi un nolēmusi, ka neesmu skrējēja, es noskrienu par 4 kilometriem vairāk kā parasti.

pavisam klusiņām jūs varat ienākt pie manis istabā šonakt un sakrāmēt man somu rītdienas skolai.
un ja vien jums ir laiks no paša agra rīta, tad, lūdzu, aizbrauciet līdz veikalam un nopērciet man fotopapīru ar krēmaini baltajiem un samtaini melniem krāsu toņiem.
tad es varētu mazliet ilgāk pagulēt piektdienas rītā.

pirmo reiz skatījos filmu, patika. otro reizi skatījos - vēl vairāk patika...
šovakar skatījos piekto reizi - izdomāju, ka īsti nesapratu tās beigas... būs tagad jāizlasa grāmata.

http://uk.youtube.com/watch?v=Ahx4q58PBVE

būšu laikam pārskatījusies. morāle: ar četrām reizēm pietiek.

vakardien skrienot izdomāju, ka ir cilvēki, kas ir skrējēji un ir cilvēki, kas nav. es neesmu. es esmu runātāja.

tagad man jāiet pie zobārsta.
atstāt nedēļas algu.

es stāvēju puķu dobē, kad miera cilvēks teica, ka rīt brauc mājās.

miera cilvēks rīt brauc mājās. pavisam. viņš gan vairs nav nekāds miera cilvēks. viņš tagad ir ģimenes cilvēks, ar sievu un bērnu. lai gan taisnības labad jāpiebilst, ka miera cilvēks viņš pārstāja būt mirklī, kad sāka mīlēt mani.

rīt es pati braucu prom.

Šonakt sapņoju, ka esmu stavoklī. Un centrā, netālu no autobusa pieturas man „nogāja ūdeņi“, man blakus bija Elīna un es mēģināju uzskaitīt lietas, kas man būtu vajadzīgas līdzi uz slimnīcu. Prātā bija zaļganais frotē pushalāts, ko Elis man nesen atdev un ko mamma bija atvedusi viņai no Amerikas.
Pēc tam es gāju uz māju, garām mazajam baseinam kultūras nama priekšā, un man blakus bija dvēseles sāpe.

Sasodīti laba sajūta būt stāvoklī, lai arī tikai sapnī.

doloresa,

šodien es skatījos tv pārraidi par primordial dwarfs, viņiem pat balstiņas ir kā rūķīšiem. un tagad man ir jādomā par to mazo rūķīti, kas pa laikam nāca pie manis igora lekcijās un šūpoja savas mazās kājeles sežot uz palodzes. reiz gan viņš arī skrēja mašīnai pa priekšu, kad mēs ar tēti braucām ziemassvētku vakarā pie opa.
Rūķis pavisam sen nav nācis savas mazās kājeles šūpināt, ziemassvētkos pēdējos gadus es vazājos apkārt pa pasauli un opis pavasarī nomira.

sāku skatīties filmu, kuru es vairāk šodien neskatīšos, jo man nav tik ilga laika - 2 stundas 45 minūtes. man jāiet gulēt un jālasa grāmata par maroku. grāmatu par franču regbiju esmu izlasījusi un divas grāmatas par dievu vēl neesmu iesākusi. bet man šķiet, ka tad kad es noskatīšos šo filmu, man būs jāiesaka tā filma arī Tev.

diemžēl uz mana mazā klēpjdatora rich text mode nestrādā, tāmdēļ savu dziesmu Tev es veltu tāpat vienkārši...
klausīties pašā vakarā, pirms gultā iešanas..

http://uk.youtube.com/watch?v=hq6SwCETltc

žermēna

šī ir PATEi...

http://uk.youtube.com/watch?v=RZ45xrtNnzk

visu dienu sāpēja sirds.
tikai vakarpusē izdomāju, ka sirds tak ir kreisajā pusē..