Šodien es sev atļāvu iemīlēties. Visticamāk, ka es neko neļāvu, es tikai kāpu un kāpu, un šodien pieejot pie maliņas redzēju cik augstu esmu uzkāpusi.
Bail... jo sāp, kad krīt lejā… sāp, kad guli uz zemes un visi apkārt klaigā pēc ātrās palīdzības, bet neviens blakus nepieguļas. Tad lēnām Tu piecelies un turpini iet, un sāpe kā vecs suns velkas līdzi. Mazliet nopakaļus, bet līdzi…
Tu apsolies vairs nekur nekāpt, bet tad ceļā ir kāpnēs, un pēc laiciņa Tu esi pie maliņas un redzi, ka esi sāpīga kritiena attālumā no zemes... ko Tu līdz galam nesajūti un nemaz negribi sajust.. ar prātu Tu apzinies un saproti, bet nesajūti... Un galu galā prāts nekur nav kāpis, viņš atplestām rokām gaida Tevi lejā krītam, bet Tu ar visu savu mīlestību esi viņam par smagu.

Žermēna