es esmu par lielu. iekšēji un ārēji, pilnīgi un daļēji. vienveidīgi un abpusēji par lielu. es pati sev pat esmu par lielu. es netieku pati ar sevi galā. un neviena palīdzību es negribu.
to, ko es gribu, es nevaru dabūt. un galu galā es neko negribu.

arī šogad ziemassvētku eglītes smaržo pēc bērēm.

nahuj vajag pieaugt. es pieaugu, un viens čiks vien ir. brīnumi nenotiek un es vairs viņiem neticu. un es esmu aizmirsusi kā ir tad, kad cer. es aprēķinu cik ir izmaksājušas man uzdāvinātās dāvanas, ko es nekad nekur neizmantošu un nepielietošu. es ienīstu savu pilates pasniedzēju, jo viņa ir smukāka. kas nozīmē tikai to, ka es ienīstu arī visus pārējos cilvēkus uz pasaules.
un šī pasaules dusma manī ir arī vainīga pie ta, ka šodien salauzu kreisās kājas mazo pirkstu ieskrienot gultas kājā.

un žērmēna. žermēna ir mirusi. un neviens nezin kur viņa ir apglabāta. droši vien mētajas kaut kur pussapuvusi. līdz jaunajam gadam žurkas šo jau būs apgrauzušas līdz nepazīšanai.
būtu labāk cukām izbarojuši.

pirms viņa nomira, kopā ar asarām iztecēja viņas dzīves mīlestība, ko viņa atklāja ēdot picu. noteku rendstelēs aizplūda arī ticība, ka velosipēds ir lieliskākais pasaules izgudrojums. vecu veco sāpi viņa centās aizmirst, lejot savās brūcēs smaržas, ko kādreiz no rītiem viņa pūta matos, lai kāds vēlētos tos pabužināt. pirms visu lietu atdošanas šīs pasaules gružiem, viņa no savām lietām neatvadījās. nepateicās savām pasaules sandalēm par patieso kalpošanu. un līmējot pēdējās bildes albumos, to kārtība bija vienaldzīga. maijs sajaucās kopā ar jūliju, un visas pirmdienas bija vienādas ar visām piektdienām.

raudāju un raudāju, līdz asaras bira kā pupas. tad bija jāpārstāj, jo es izdomāju, ka es nekad neesmu redzējusi kā birst pupas.