ir tā, ka labāk man nenākt klāt pavasarī. šķiet tam ir pievienojies mans vectēvs, kas jau atkal devās atpūsties no visiem. ilgi viņam nenācas tā atpūsties, kāda izbijuša kolhoza traktorista stāvās kāpnes to neļāva. notika varen ātra atgriešanās no atpūtas, droši vien tik pat ātra cik vectēva kritiens pa kāpnēm. un tagad vectēva zilajai un ļoti daudz piepampušai kājai ir savs viedoklis par to. mamma jau sadabūjusi divus kruķus, un manus nemaz nemeklējot devās pie vectēva vai arī pie viņa kājas. bet vectēvam vienlaga par kāju (nevar gan zināt ko kāja šinī jautājumā saka). atbrauc mamma un jautā vai brauksim, opis uzreiz kliedz, ka brauksim, brauksim... bet izrādas, ka ne jau pie daktera, bet gan pēc traktora jābrauc. tas palicis pie cita bijušā traktorista, un tagad opim nedaudz bail, ka vecais traktorists neizdara kaut ko ar viņa traktoru, ar kuru parasti viņš dodas atpūsties. tad nu neko, devās viņi pēc drauga traktora, bet draugus ārstus tā arī neapmeklēja. opis apgalvoja, ka brauks tur rīt, un kad jautāju ko viņš darīs, ja viņam uzliks ģipis - kā tad viņš tiks mājās?. viņš teica: atvedīs dakteris, ja pats uzliks to ģipsi, tad lai pats arī atved mani...
nu neko, tagad jau vectēvs guļ, un pie kājas piemontējis vienu daļu no mana baltā ģipša zābaciņa, kas joprojām mētājas rimi maisiņā un nebija sadedzināts.