agrāk vienmēr, kad tētis strīdējās ar mammu, un tētis gāja prom, es skrēju līdzi tētim. sēdēju mašīnā blakus un centos neaizmigt, kamēr tiksim līdz vecmammai. un tad, kad mamma bija ārzemēs, bet gotiņai bija jāatnesas, tad es pa naktīm gāju tētim līdzi uz kūti skatīties vai teliņš nav piedzimis, lai arī no nodegušās kūtis bailes man vienmēr ir bijušas lielākas par mani pašu un pat par tēti (bet tētis man ir liels). tad, kad man bija izlaidums, viņš negulēja trīs dienas, lai laikā paspētu atbraukt no ukrainas.
un tad tas notika. viņs man nepiezvanīja vārda dienā.
agrāk un visas citas reizes viņš vienmēr ir bijis pirmais, kas mani apsveic.
bet trešdien viņš man nepiezvanīja. gaidīju visu dienu nepiezvanīja un neapsveica.
nākamajā dienā piezvanīja, bet neko neteica.
vakar vakarā atbraucu pie viņa un vienā mirklī netīšām ieminējos par to, ka zinu jaunākās māsicas telefna numuru, jo viņa mani apsveica vārda dienā.
-Tev bija vārda diena?! - izbrīnīts ierunājās tētis. bet man nebija spēka atbildēt, jo es smējos. no visas sirds. tētis bija aizmirsis manu vārda dienu gluži tāpat kā es gandrīz izlaidu vienu savu izlaidumu, jo man bija pazudusi viena nedēļa. tieši tāpat kā viņam.
tikai viņs nevarēja savu pazudušo nedēļu atrast, tamdēļ vajadzēja meklēt kalendāru.
es tikai smējos. mani smiekli un tēta stress piepildīja istabu.
tagad tētis man ir parādā filmu, bet es nedrīkstu pazaudēt nedēļu, jo piektdien jāapsveic tētis.