Turu rokaa savu sirdi.. Savu akmens sirdi.. Lai arii taa no akmens, man vieniigaa... Negribu vinju atdot tikai vienam cilveekam, par veertiigu shaada velte, lai dotu tikai vienam, nezinu, kursh ir tas, kuram veerts buutu.. patureet arii to nevaru... jo akmens kruutiis spiezh...tas ir auksts - silts tas kljuust tikai turot to rokaas.. Nevar jau cilveeks staigaat pa pasauli ar sirdi rokaas...

Njemu amuriiti, un ceertu to mazos gabaljinjos... Dalju dodu saviem vecaakiem, par vinju miilestiibu, ko man devushi...Lai kaa arii buutu, vinji mani miil neskatoties ne uz ko... dalju dodu daviem miiljajiem, kas mani iemiileejushi dziives laikaa, un kurus miilu arii es... daljinju dodu tam vieniigajam, kuram esmu atkjaajies visvairaak...

Nu rokaas man ir palikushi tika putekji un shkjembas... Pacelju rokas un laizhu tos veejaa, lai tiek visiem jums, visaam juusu sirdiim, visaam sejaam, kas smaida, un arii taam kas skumst...Visiem pa puteklim, lai katraa cilveekaa es redzeetu tevi, mana sirds...