Kad saproti, ka Tava mīlestība ir nomirusi, nonīkusi un nogalināta, tad it visi mīlestības svinēšanas brīži un pasākumi šķiet tik nesasniedzami tāli, vai varbūt vienkārši zaudēti, neatgūstami un nekad tā arī nesasniegti un nesasniedzami.

Tāda tukšuma un nolemtības sajūta, ka visu jau esi nokavējis, pazaudējis un neizbaudījis.
Lai vai kā gadiem esi centies turēties, saņemties, priecāties kaut par to, kas ir, tomēr tā dziļā vilšanās ik pa laikam izurķējas no aizmūrētajiem kambariem, baksta un kaitina, dur saviem duncīšiem un visādi citādi traucē pārliecināt pašam sevi, ka viss ir kārtībā, viss ir lieliski un jāpriecājas par to, kas ir. Kaut gan tas, kas ir, ir tikai tāda fasāde, iedomas un māņi apkārtējiem. Vieni vienīgi māņi un meli.

Droši vien jau jābeidz dzīvot melos un māņos, bet kaut kāda noraustīšanās "zaudēt seju" un savu iztēloto un visiem citiem izrādīto un iztēloto "perfekto" dzīvi un attiecības joprojām attur. Jo atklātība un tā visa beigšana nozīmēs tikai to, ka kārtējo reizi esi viens, tikai pats ar sevi, ka tomēr nav tā, kā pirms dažiem gadiem biji iedomājies un sacerējies, ka nu tik būs, ka nu ir tā kā tikts pie tā īstā, īstajām attiecībām, mīlestības svinēšanas, saskaņas un visa pārējā.

Kauns zaudēt to ilūziju, bet izlikties arī ilgāk laikam vairs nav vērts. Četri gadi. Četri gadi manas dzīves vējā. Un dubļos sabradātas margrietiņas sajūta krūtīs. Sak', papriecājos, pietika, meklēšu citas puķes, tās būs skaistākas, piepildījumu sniedzošas, TĀS būs īstās.

„Nekad nevienam nenodari sāpes ne ar savām domām, ne ar saviem vārdiem, ne ar savu rīcību.”

Lielos vilcienos viss tā kā būtu kārtībā, bet mazie tramvaji gan laikam nupat nogājuši no sliedēm.