gaidu kaadu normaalu sajuutu pavasari. peedeejie bijushi kosmoss, un shis arii. viss tik nereaals, viss tik savaads, neierasts, nepierasts, mainiigi statisks. eeteriski netverams noskanjojums, taadas kaa skumjas, izmisums un neizmeerojams prieks reizee.

elusive

braukt vai nebraukt?

fuck all romantic shit. tas ir, es domāju - visa tā _unsend_ huiņa. un visus tos, kuri raksta morāli pārpasaulīgi dziļus tekstus aka "jebkura spēcīga sieviete sev blakus vēlas redzēt vēl spēcīgāku vīrieti. nevis, lai viņš ierobežotu viņu, bet lai dotu iespēju būt vājai." - ejiet vemt varavīksnes!

mazliet brīnumaini, ka brīnumi notiek.

..zilā zibens trāpītie un ķertie.

prasās noplēst tapetes un nokrāsot sienas. izmest galdu, skapi, liekos dīvānus, liekos plauktus. visu lieko prom. aizkarus līdz grīdai, pāris mazās spuldzes pielikt gar sienām, lai nav griestu lampas jāslēdz. gar vienas sienas griestu malu salikt plauktus grāmatām. divas rindas, vairāk nevajag. drēbēm kaut kādu stūrīti atstāt. virtuvē izmest tos mazos plauktiņus un piņģerotos skapīšus. atbrīvot koridori no skapjiem. nafig nevajag. mantas pusi arī izmest, 4.klases pierakstus un divus gadus nevilktas drēbes, un svečturīšus, un neejošus kompaktdiskus, un visas tās fiņķikļuškas, kas "kādreiz taču noderēs".

ja varētu, logus līdz grīdai vispār uztaisītu. nu tā, lai vasarās rītos visā garumā atvērtu un vēsos palagos guļot klausītos, kā plānie aizkari san..

īsts ir īsts. neīsts ir neīsts. pa vidu ir marianas dziļvaga. to visu var redzēt, just, sadzirdēt. es vēlos, no sirds, kaut visiem šajā pasaulē viss būtu īsti. īstas skumjas, īsta vienaldzība, īsta mīlestība.

bet viss ir nu jau pārāk uzspēlēts. kas vispār ir īsts? kad tu pēdējoreiz apsēdies mierā un patiesi parunāji ar sevi? tas smaids ir patiess vai pienākuma likts? sajūsma ir īsta vai baiļu pārņemta?

ir citādāk, iemīloties un mīlot. vairāk, skaļāk, patiesāk, klusāk, dabiskāk. nepamet sajūta, ka viss ir vien teātris, liktens uzspiests. spēlējam, spēlējam līdzi, izkūstot un saplūstot ar to visu vienā veselumā.