es nezinu šo spēli. es nezinu arī tās noteikumus. un pavisam noteikti es neprotu to spēlēt.
bet varbūt arī man nemaz nevajag to mācēt.

vien brīžiem šķiet, ka viss ir gluži ačgārni. ka viss, kas vien ir iespējams, ir gluži ačgārni. un ka viss, ko tu esi reiz darījis vai vēl darīsi, ir nemanāmām stīgām savienots starp diviem punktiem izplatījumā simtiem gaismas gadu attālumā.


kur ir beigas?
un kā lai izstājas no spēles, par kuru zini, ka tai beigu nav?


i can almost see you
http://www.youtube.com/watch?v=c-ayuRE5xd8

taisni savādi, cik svešs var kļūt mājupceļš, tumsai iestājoties. ēnu spēles koku zaros liek gribēt apstāties un pielikt soli reizē. bet brīžam šķiet, ka tvanīgajā klusumā tevi kāds nemanot vēro. un tu esi viens kā Palle pasaulē, dzirdot vien savu elpu un soļus, kas atskan debesīs.

uz mirkli neviļus iedomājos, ka kaut kur tur, svina mākoņos, slēpjas svina piesūcināts rudens un tūliņ, tūliņ gāzīsies man pāri, kopā ar visu tā arī nekad nepateikto.

paspēru vēl dažus klusus soļus tumsā.
tur priekšā ir gaisma. ir vēl vasara. un ir vēl tik daudz laika.



rudens dziesma tomēr šovakar skan
http://www.youtube.com/watch?v=HRxiBBL0z3s

izrādās, džins man garšo tik ļoti, ka esmu spējīga izdzert gramus sešsimt. es nemaz nezināju, ka tas vispār ir iespējams.

turpmāk kokteiļu taisīšanā stāvēšu klāt ar sveci.

I don't want to need you, 'cause I can't have you.

ierakstīt visu skaisto mūziku pārvietojamā formātā un, kamēr visi vēl guļ palagu un citu ķermenu siltumā, braukt pilsētai cauri. man vienmēr ir paticis braukt. man vienmēr pārāk ļoti ir paticis braukt. neizskaidrojams pievilkšanās spēks starp mani un visiem, pilnīgi visiem zināmajiem un vēl nezināmajiem krustojumiem.

reiz es domāju, ka mans ceļš uz priekšu ir visai taisns.