biju jau aizmirsusi, cik ļoti man nepatīk iepirkties. blandīties pa burzmīgu lielveikalu, kurš idiotiski ir noklāts ar flīzēm, uz kurām, bļaģ, slīd kājas. kad tu beidzot esi aizslīdējis līdz apavu veikalam, saproti, ka puse no tur atrodamā uz tavas kājas izskatās maucīgi, otrai pusei noteikti kaut kur ir piekabināts kaut kas spīdīgs, vēlams daudz, un trešā puse vienkārši ir apbrīnojami neglīta. un tad, kad izcilājot teju visu veikalu beidzot esi atradis pēc kā nācis, uzvelc otru kurpi un saproti, ka tā otra, bļaģ, spiež.

tad vēl brīdi nesapratu kādēļ gan uz paciņas būtu jāraksta "sarkanie pipari, malti", ja tur patiesībā ir samalts čili, kas to vien gaida, kad tu, viss tāds ar tizlumu aplipis, pamanīsies to vēl iesmērēt sev acīs, ne tikai bagātīgi, patiešām neskopojoties, liegām kustībām apbārstīt topošās vakariņas.