viens vīrietis visu ceļu skatījās manī, pa brīdim atgāžot galvu un trulu smaidu uz lūpām it kā smagi nopūšoties, it kā noelšoties. tad atkal skatījās. tad nervozi grozījās, satraukti smīnot reizē, domām jau esot gluži kur citur. viegli pieblīdušu, rētas pāršķeltu seju, biezām lūpām, alus skārdeni rokās un gaiši zilām, alkatīgām acīm. uz brīdi uzmetās zosāda, kad nejauši skatieni sastapās.

neizturēju un aizgāju pieturu agrāk.
tur konduktors uzsāka sarunu, vienas pieturas garumā. tablo samānīja? kā nemānās? mānās, mānās, gandrīz vienu puisi bulduros izdzinu, vienu pieturu agrāk. kas tik labs ir pumpuros, kur kāpsiet ārā? un vēl? nē, tās divas lietas jūs jau salielījāt.. kad jūs brauksiet atkal? pirmdien? pirmdien es vairs nestrādāšu..

sarkana poga, mirgojoši zaļā ietvarā un dienas piekrauta sirds. soļu piedzīts perons un tumsa uz grants taciņas ceļā mājup. silts vējš matos un zem žaketes. cik labi, ka ir oktobris..