bet mēs nekad tā arī nesatikāmies. un es tā arī nezinu, kā skan tava balss. neesmu redzējusi kā mosties rītos. kā ar vēl sapņiem acīs lēni pārliec kājas pār gultas malu, pieliekot pēdas pie vēsas grīdas, atbalsti elkoņus uz ceļiem un, galvu nokāris, brīdi domīgi veries grīdas dēļos. aizver acis, lēni atver, aizver, atver.. izbrauc plaukstu matiem cauri, un reizē ar klusu nopūtu izberzē acis, cenšoties aizgaiņāt miegu. nesanāk. gribas tur, siltumā, zem segas, piespiest lūpas vietai starp viņas lāpstiņām un sajust kā smaržo viņas mati. dziļi ieelpo, acis aizvēris, un saņemies piecelties, mazliet atgāz galvu, pieliec sejai plaukstas, izelpo, atver acis..

es toreiz nobijos, es zinu. es zinu arī to, ka tagad ir pavisam cita dzīve. tā, vienam bez otra. tā, kurā mums vienam otram vairs nav vietas.
tagad gan pie miera. atvērts logs un pēdas laukā no segapakšas.