šodien pie visādiem ierakstiem par dzīves jēgu un dvēseles pārdzīvojumiem gribas rakstīt blah blah blah komentārus. vispār tāds noskaņojums, ka varētu vien ievilkt elpu un nezinu pat kādas muļķības sadarīt, jo man nekad nebūs vairāk par astoņpadsmit un es nekad nebūšu pieaugusi, un tādās dienās kā šī viss ir vienkārši un viss ir skaisti, un mēs esam.. braucu pretī tai ziemas tumsai, kurā elpa paliek karājoties gaisā un vārdi sasalst pusceļā, un tur ir viņu visu dzīve - tur, aiz loga, tajā ziemas salā, un es slīdu cauri pilsētas gaismu akvārijam, un mirgojošiem luksoforiem un krustojumiem ar izbraukātu, netīru sniegu, un veikaliem mirdzošiem skatlogiem un lētam mārketingam reklāmu stendos, un domās es saku tev lai nerunā, lai nesaki to, jo es zinu tāpat, es zinu, es zinu, un kāja uzguļas uz gāzes pedāļa, līkumi savērpjas vienā.. un ir viegli. un tā, ka sirds smejas un dziedāt gribas.



the air between us