tāds aplam savāds laiks.. un šai dienai nav iesākuma un nav arī gala. viss ir viens un viens ir viss, un es visam pa vidu. oktobris, laikam.. šorīt ieraudzīju to daugavas krastos, ieraudzīju un gribēju paņemt sev līdzi. tikai tobrīd nezināju vēl uz kurieni. atstāju turpat. braucu tālāk un atkal gribēju sev līdzi. un vēl un vēl, un vēl.. gribēju satīt visu to rāmo mieru un ielikt kabatā, bet kā tu satīsi ko tādu, kam nav iesākuma un nav arī gala? kabatā noglabāju pati savu mieru. to mieru, kas nemierā radies. un ir silti.

kad jau tumsā uz apvedceļa priekšā izgriezās tusnīgs busiņš un es pāris mirkļos centos izdomāt, ko darīt ar saviem simtdesmit, salonā skanēja my friends and my loved ones, I will leave there's no doubt.. ha! vēl ne. paldies šoferim, kurš laikus pabrauca malā, lai es varētu izgrozīties pa ceļa vidu.

arlabunakt