kad mašīna palika puskilometru aiz apvedceļa pārvada, un es kā sieviete trulu skatienu blenzu zem atvērtā kapota un nesapratu kamdēļ nevar piestartēt, sāku prātā pārtīt pēdējos mēnešus un domāt, kurā brīdī karma aizgājusi pa pieskari. stāvēju tā kādu brītiņu, tad aiztaisīju kapotu, pasēdēju mašīnā, pazvanījos, atvēru kapotu, paskatījos.. kad pēc divdesmit sekundēm blakus piestāja mašīna, nopriecājos, ka šodien esmu uzvilkusi augstpapēžu kurpes un vispār izskatos ļoti sievišķīgi. pieskrienu klāt, pajautāju, vai aizvilks. divi jauni čaļi, izskatās, ka briesmīgi samulst, bet piekrīt. mācību mašīna. blakussēdētājs malko aliņu.

kad saabs aizgāja šķērsām pāri jūrmalas šosejai, bet viņu mašīna palika pirmajā joslā, lūdzos, kaut aizmugurē neviens nebrauktu.. nebrauca. ne tā, lai nepaspētu sabremzēt. striķis aizvilcis āķi pa labi, mazliet pārraujot bamperi un kaut_kas_pil. nostumjam mašīnu atpakaļ malā, atveru kapotu, skatos.. pil tieši zem tosola bočkas, plastmasa atplīsusi pa vīli. ir cerība, ka tomēr logšķidrums, bet grūti pateikt. domās sulīgi nolamājos, sakārtoju svārkus un mēģinam vēlreiz, šoreiz pārliecinoties vai stūre atbloķēta.

grosauto servisā pie ulmaņgatves ienesos aizelsusies, jo nepamet sajūta, ka ir jāsteidzas. bija arī. divdesmit minūtes gaidu, piecās pastāstu kas un kā, jautāju vai ir iespēja ātri paskatīties kas tur īsti par vainu, neatstājot mašīnu tur uz vietas.. pagrozās, paskatās, pajautā un saka, lai vedu uz auto. eju un pamanu, ka esmu atstājusi avareikas degam, kuras arī nupat vien vāri mirgo.. nu bļ*ģ!!! piestartēt nevar, protams. kārtējo reizi nopriecājos, ka izskatos pēc cacas un gaidu čali ar būsteri.

***

pēc tam, kad biju uztaisījusi klienta karti, atteikusies no kafijas augšējā kafejnīcā, apmainījusies pāris smaidiem un frāzēm ar glīto mehāniķi un nesamaksājusi 1.78, jo viņiem nebija, ko izdot, skaļi noteicu visiem milzīgu paldies un ielecu pie ieejas atstātajā jau rūcošajā auto. no servisa zemi aizlidoju. paspēju laikā.