es atgriezos bērnībā, viegli iedunkājot krūtīs un noglāstot samtaino purnu. uz mirkli atgriezos tikpat karstā dienā pirms vairāk kā desmit gadiem, kad ratos mērojām ceļu pie kalēja. pāris stundas grants un meža ceļu, pāri pļavām, garām apartiem un apsētiem laukiem. brīžiem manās sīkajās rociņās ieliktas pavadas. putekļi un siena smarža. vasara. kalēja sēta un briesmīgas bailes par to, vai tikai viņam nesāp. mums todien saulē tik briesmīgi apdega pleci, ka abas ar māsīcu vakarā ļāvāmies zieķēt sev virsū krējumu, un sēdējām nokrejotiem pleciem mušu un bišu pilnā virtuvē, skatoties, kā sviež medu. mutē vaska gabaliņi.

tagad viņam ir jau astoņpadsmit gadu un viņš sācis krietni sirmot. dīķis pieaudzis pilns ūdensrožu. kūts sakritusies. saimniekmājas dārzs aizaudzis, nezum bišu stropi, joprojām tītari un tītarēni pagalmā. zeme nemainīga un nemainījusies, mālaina un sausa. ābeļdārzs un pāris apartas dobītes kalnaugšā. siena laiks.. arī toreiz bija siena laiks. izgāju caur vārtiņiem uz pļavu un atkal atminējos. es, basas pēdas un asie pļautās zāles stiebri. cik grūti skriet, tik vēl vairāk un ātrāk gribas. lejā, uz ceļu, piesēst uz piena steķa un gaidīt kādu garāmbraucam. gerisons iejūgts vālo sienu. stārķi meklē vardes. gar kājām trinas susuriņš - mazs, balts plušķītis. nolekt no steķa un skriet pa aso pļavu augšā kalnā. un tad sēžam vēsā zālienā piemājas ēnā un šķirojam upenes - milzīgas, tumši spīdīgas pērles. blakus kameņu medus gabaliņš, no kura šūnām pa laikam caur siena stiebriņu iesūkt medu.

gerisons šogad esot salauzis jau trīs grābekļus, vienu ienesoties kūts stūrī. vecs, bet joprojām dulls. tikko atcerējos, ka vārds viņam palicis pēc mūsu iesaukas. toreiz vēl populāras bija hameleonu rotaļas, un pat zilbīti bijām iesaukušas par salliju. sallija un gerisons.

viss ir citādāk. un viss ir tāpat.