reizēm šķiet, ka man vajag kādu, kurš pieķer pie rokas un izrauj atpakaļ realitātē. tajā realitātē. manā. bet kurš gan vairs zina, kur ir īstenība un kur vien manas iedomas. iedomas par to, kā būtu jābūt. iedomas par to, kā ir. iedomas par to, kā būs. par to, kas ir realitāte un kas ne.

ir mazliet muļķīgi domāt, ka zini ko par dzīvi. to lepnumu viņa joprojām pa mazam gabaliņam knābā laukā, un ar katru reizi jūtu, ka kļūstu paļāvīgāka, rāmāka, mierīgāka. un ar katru reizi es zinu arvien mazāk.

varbūt mana realitāte ir tur, pie tās rokas un nerealitāte ir viss tas, kas ir apkārt šobrīd.

kurš zina?