:))
cik gan es esmu bijusi muļķīga. cik gan bieži cilvēki ir muļķīgi. muļķīgi pieķeroties nenozīmīgiem sīkumiem, neredzot to, kas ir jāierauga. un vienmēr, tajos brīžos, kad par to iedomājos un to saprotu, pār mani nolīst tāds kā silts un rāms miers. jo pēkšņi viss ir skaidrs. jo viss ir vienkārši.

jo viss vienkārši ir.
ir tur, kaut kur, visapkārt, iekšā, ārā, elpā, skatienā, naktīs un rītos, mīnusos un karstas plaukstas plusos, sajūtās, savirknētās zilbēs, pateiktās un nepateiktās, domās, ceļā, rītausmā un krēslā, sniegā līdz ceļiem, nosalušos pirkstos, ledaini sarmainos logu stiklos, čukstos, elektrībā. ir un būs.

aizgāju gar pasteļtoņu sastingušo jūru līdz Dubultiem un atpakaļ. prātā skanēja vienīgā dziesma, kura man patīk no džeimsblantiem un damienraisiem - coconut skins. you can lie between her legs and go looking for.. tell her you're searchin' for her soul. or you can wait for ages, watch your compost turn to coal, but time is contagious, everybody's getting old, so you can sit on chimneys put some fire up your ass, no need to know what you're doing or waiting for, but if anyone should ask.. tell them i've been lickin' coconut skins.

to divu stundu laikā nosala tikai vaigu gali. un tagad karsta, upeņbalzāmīga krūze rokās un miers.