skatījos filmu un domāju par ceļu, gaidīju un domāju par ceļu, iekāpu tusnīgā, lēnīgā auto un domāju par ceļu, tad piesēdos pie stūres, uzslēdzu mūziku un bija man vismaz pārdesmit kilometru citā dimensijā, bet, bāc, man ar to nepietiek


kaut uz vienu dienu, kaut vai tikai
neko nezināt par citiem, citām sirdīm, citu domām, citu atspulgiem garāmskrienošos, spožos skatlogos, par pienākumiem un lietām, kas mani notur pie zemes, es gribu iejukt svešā pūlī un nomaldīties