par tiem lielajiem lietiem, kas reizēm brāžas pāri. kad svina smagas lietuslāses caururbj zemi, dārdina koku lapotnes, un biezo zāli, iesūcas vecajos salmu jumtos, sapinas matos, atlec no medus brūnas ādas kā galda tenisa bumbiņa no raketes, kam nolupusi sarkanā puse. kad divas kailas miesas, aizliegtas jau pašos pirmsākumos, top par vienu tveicīgajā negaisa laikā.

un kluss čuksts ausī maigi iekustina sastingušo pēclietus gaisu.