vai maz kaadreiz vari buut gatavs tam visam..?

you just pick one cookie and take a bite. es dziivoju ideaalos. iemiilos, atnaaku, aizeju, iemiilos, atnaaku, aizeju.. nespeeju pienjemt, ka lietas mainaas. dabiski. dabiigi. man ir ideaalais uzstaadiijums, ideaalaa pasaule, kurai nepiepildoties shkjiet, ka nekas vairs nav kaartiibaa. var jau buut, ka ir jaasaprot visi beigu punkti. bet varbuut tie visi ir vien griezie spogulji manaa praataa, iedomaati, negribot dziivot liidzi.

things do change. arii es.
bet es nekad neesmu gatava nekam taadam. nezinu vai kaadreiz buushu. taada lieluma nav. nav arii taada briizha. nav. ir vien realitaate, kas notiek, un tavaa varaa ir tam ljauties vai pietureeties pie iedomaam.

auksti. aukstaa gultaa auksti palagi aukstaa pavasarii. vinjsh jau ir aiz loga, tur, visur, es juutu..
akustisks edijs un reti skaidras nakts debesis. april, april.

īsts ir īsts. neīsts ir neīsts. pa vidu ir marianas dziļvaga. to visu var redzēt, just, sadzirdēt. es vēlos, no sirds, kaut visiem šajā pasaulē viss būtu īsti. īstas skumjas, īsta vienaldzība, īsta mīlestība.

bet viss ir nu jau pārāk uzspēlēts. kas vispār ir īsts? kad tu pēdējoreiz apsēdies mierā un patiesi parunāji ar sevi? tas smaids ir patiess vai pienākuma likts? sajūsma ir īsta vai baiļu pārņemta?

ir citādāk, iemīloties un mīlot. vairāk, skaļāk, patiesāk, klusāk, dabiskāk. nepamet sajūta, ka viss ir vien teātris, liktens uzspiests. spēlējam, spēlējam līdzi, izkūstot un saplūstot ar to visu vienā veselumā.

prasās noplēst tapetes un nokrāsot sienas. izmest galdu, skapi, liekos dīvānus, liekos plauktus. visu lieko prom. aizkarus līdz grīdai, pāris mazās spuldzes pielikt gar sienām, lai nav griestu lampas jāslēdz. gar vienas sienas griestu malu salikt plauktus grāmatām. divas rindas, vairāk nevajag. drēbēm kaut kādu stūrīti atstāt. virtuvē izmest tos mazos plauktiņus un piņģerotos skapīšus. atbrīvot koridori no skapjiem. nafig nevajag. mantas pusi arī izmest, 4.klases pierakstus un divus gadus nevilktas drēbes, un svečturīšus, un neejošus kompaktdiskus, un visas tās fiņķikļuškas, kas "kādreiz taču noderēs".

ja varētu, logus līdz grīdai vispār uztaisītu. nu tā, lai vasarās rītos visā garumā atvērtu un vēsos palagos guļot klausītos, kā plānie aizkari san..