tāds savādi eklektiski lirisks noskaņojums.

sēžu un nevaru likties mierā. visādas tādas pārspīlētas emocijas un jūtas dzen mani izmisumā. toreiz, kad viņš man stāstīja, kā es viņa sirdi vienkārši un brutāli esot sabradājusi, aiz pārsteiguma no plaušu dziļumiem lauzās ārā tikai smiekli, piere saraucās, lūpu kaktiņi vilkās smīnā, šķiet, es pat iespurdzos, lai gan mēģināju valdīties pieklājības pēc. un tādēļ, ka nekā pārāk smieklīga jau tajā visā nav - cilvēks no sirds pārdzīvo, ka man patīk nedzīvot otra cilvēka dzīvi un negribas, lai dzīvo manu (nu, bet vai nav tik absurdi, ka kļūst jau smieklīgi?), bet man prātā blank page un acīs smiekli.

nevaru saprast modi mūžīgi pārspīlēti pļerkstēt par kaut kādām jūtām. kādēļ jārunā par to, kas tāpat ir zināms? to taču var just, nav jāizsaka viss vārdos un burtos. un arī to, ka nekā vairs nav var just, un arī tas nav jāpaskaidro līdz elementārdaļiņu līmenim. jā vai nē. četri burti dramatiskas lugas vietā. vārdi vispār bieži visu sabojā. sapļeckā un pārvērš banālā filmu kadrā, stāvot uz perona pirms pēdējā vilciena un klausoties mēģinājumos visu izteikto un salauzto izmisīgi sagrābstīt atpakaļ ar vēl vairāk vārdiem, kas vēl vairāk tikai atmet atpakaļ. un arī visi tie skaistie pēc tam, kas pēkšņi vairs nešķiet nedz skaisti, nedz kosmiski, nedz gaidīti. plika dvēsele uz plaukstas, visa tāda nošņurkusi un izmisusi.

viss. izpļerkstējos.

uz pērkoņkrēsliem noklausīts. jāpieķeras tool. un vispār jāieraksta kāds jauns disks, ko rītos klausīties.