noliku svecītes savējiem. savādi tie stāsti. tie ir viņi, ar ko viss ir sācies. loģiski likumsakarīga ķēdīte, kas iesākās pirms laika un turpināsies vēl ilgi pēc. pēdējā vēstule no vectētiņa tēva no berlīnes tuvuma, vēlāk pazudis bez vēsts. svecītes vienmēr liekam pie pieminekļa karā bojāgājušiem, turpat asaru kapos. mirkli noķēru viņa acu skatienu, uz pieminekli skatoties.. tas ir stāsts par nesatikšanos. tēvs un dēls.

saēdos svaigus skābus kāpostus. sacepu meduskūku, vēl tikai pēdējā kārta krāsnī klusi pūšas. smarža piesūkusies visās istabās, sienās, matos, elpā. lipīgi pirkstgali meduskūkas svētdienā. spuldzīšu virtenes gaisma un liepziedu tēja. jāiededz kāda svece..

klausies - http://www.youtube.com/watch?v=blfTl_7yVJk